Svešinieka piezīmes

17.10.19 13:29 - #VērIzZeFjūča

Es neesmu nekāds tehnoloģiju fanāts, labākajā gadījumā kvalificējos "late adopter" un visai bieži ļaujos nostaļģiskiem analogiem risinājumiem, bet ir dažas lietas, pārsvarā profesionālajā darbībā, kuras man šķiet komiski analogas:

• 3 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

9.10.19 12:18 - #Doublethink

Nesen nopublicēti Baltijas zīmolu topa rezultāti. Man liekas, ka ir reāli savādi, ka mīlētāko zīmolu topā ir Swedbank. Vienmēr licies, ka cilvēki uztver bankas kā nepieciešamu ļaunumu, labākajā gadījumā un žīdu sazvērestību sliktākajā gadījumā.  Vienmēr esmu iztēlojies, ka sabiedriskais diskurss bankas uztver kā uzvalkā ģērbtus cilvēkus ar neīstiem smaidiem, izdevīgiem noteikumiem, dārgiem rokas pulksteņiem, sīko druku, negatīvām procentu likmēm, oligopola stāvokli, slidenu mārketingu un vēl slidenākiem lobistu draudziņiem un citiem instrumentiem, lai balto kaķīti dzītu parādu jūgā un vairotu savu kapitālu. Turklāt, reizumis mazliet kļūdoties vai kaut ko nesadalot un pazaudējot mazliet pilsoņu naudas. Bet nē - Swedbank ir mīlētāko zīmolu top augšgalā gan kā unikāls zīmols, gan kvalitatīvs, gan price/performance ziņā. Var jau būt, ka kaut kas ir pazudis metodoloģijā kuras apraksts ir visai skops, bet varbūt nē. Varbūt mīlestības līdz naidam vienkārši ir viens solis un eleganta dubultdoma ļauj mums mīlēt ienīstamo, jo nav jau nekādas izvēles iespējas?

• 8 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

1.10.19 11:05 - #Aizliekts

Ideja Aizliegtajam paņēmienam - cilvēki ar īpašām vajadzībām cenšas izmantot dažādus melnā tirgus pakalpojumus, lai noskaidrotu ēnu komercdarbības vides pieejamību un tumšo komersantu attieksmi pret citādo:

Tests: Akls vai vājredzīgs cilvēks apmeklē centrāltirgu un mēģina iegādāties spirtu un cigaretes.

Rezultāts: AP žurnālisti ir pārsteigti, par to cik lielu segmentu no cigarešu un spirta nelegālās mazumtirdzniecības klientiem veido cilvēki, kas diez ko labi neredz. Slepenais klients ne tikai netiek apmānīts, bet uzmundrināts un laipni pavadīts līdz savam sabiedriskajam transportam, bet suns - pavadonis dabū kārumu un cigarešu tirgonim pazīstamās gaļas tantes.

Tests: Cilvēks ratiņkrēslā cenšas iekļūt bordelī un saņemt pakalpojumu tam īpaši pielāgotā telpā

Rezultāts: Diemžēl bordeļa telpas nav pielāgotas cilvēkiem ratiņkrēslā, bet bordeļa turētāja laipni piedāvā izsaukumu uz mājām, kā arī informē, ka katra mēneša pēdējā trešdiena ir iekļaušanas diena - kad klientiem ar invaliditāti tiek piedāvāti īpaši pakalpojumi, bet darbiniekiem ar invaliditāti ir brīvdiena.

Tests: Cilvēks ar kustību traucējumiem cenšas apmeklēt suņu cīņas.

Rezultāts: Slepenais klients tiek laipni uzņemts un nosēdināts vienā no pirmajām rindām. Vienu no cīņām suņa saimnieks velta tieši viņam, pēc cīņām viņam uzsauc dzērienus un par piemiņu atstāj vakara uzvarētāja kakla siksnu. AP žurnālisti ir pārsteigti, ka var tik labi pavadīt laiku tik, šķietami, nepatīkamā vietā.

Tests: Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem cenšas ieņemt vadošus amatus Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrībās.

Rezultāts: Nāc pulkā, brāl! Slepenais klients aiziet no darba AP un turpina darbu SIA "Rīgas Namu pārvaldnieks" kā stratēģiskais konsultants.

Operāciju klātienē vēro:

Vitālijs Gavarilovs: LDDK prezidents

Māris Bērziņs: Biedrības Apeirons aktīvists

Genādijs Vasiļjevs: Neoficālais melnās un pelēkās uzņēmējdarbības interešu pārstāvis

Viesturs Rudzītis: Neatkarīgs psihoterapeits

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

25.9.19 14:20

Vēls rudens. Lietus sitās pret Ilmāra lietussargu un mērcēja viņa kurpes un bikšu galus. Lai arī bija vēl tikai pēcpusdiena, zem tumšajiem mākoņiem labi varēja just tumsas tuvošanos. Viņš piezvanīja pie kāda Vīlandes ielas nama durvīm. Ilmāru sagaidīja smaidīgs, labi ģērbts biroja administrators, kurš kā rūpīgs viesmīlis paņēma valgās drēbes un lietussargu un nosēdināja viņu nelielā sanāksmju zālē līdzās kafijas tasei. Telpā smaržoja pēc kanēļa, kafijas, nesen grieztiem ziediem un dārgām biroja mēbelēm. “Mārtiņš tūlīt nāks, ja jums kas vajadzīgs, būšu tepat,”  administrators laipni noteica un atgriezās pie galdiņa priekštelpā.

Mārtiņš ienāca sanāksmju zālē un atvainojās par nokavēšanos. Mārtiņa rokasspiediens izstaroja mieru un siltumu, acis smaidīja, bet apģērbs, brilles un pulkstenis liecināja par ilgstošu veiksmīgu komercdarbību un labu gaumi. “Esmu Jūsu rīcībā! Kā varu Jums palīdzēt?” sūcot Dienvidamerikas tēju no kalabasa viņš uzvedinoši jautāja un uzlika uz galda mazu radio trokšņa aparātiņu.

“Cik noprotu Jūs sniedzat plaša spektra lobēšanas pakalpojumus…” Ilmārs iesāka, bet Mārtiņš viņu pārtrauca. “Mēs dodam priekšroku interešu pārstāvībai… Bet lūdzu turpiniet”

“Redziet mums ir vairāki jautājumi, kurus mēs pašlaik virzām gan Saeimā, gan valsts sekretāros. Nevarētu teikt, ka mums iet slikti, bet mēs jūtam, ka mums noderētu speciālista palīdzība un nedaudz ievirzītas publicitātes. Jautājumi nav nekādi pateicīgie – atkritumu apsaimniekošana un depozīta sistēma, jaunie zvejas noteikumi Kurzemes plānošanas reģionā, un grozījumi iepirkumu likumā attiecībā uz pašvaldībām. Neslēpšu, ka pārstāvam uzņēmēju intereses, tāpēc virziens mūsu darbam ne vienmēr ir sakritīgs ar populāro viedokli un valsts politiku, ceru, ka Jūs tas nebiedē.”

“Nu, ja mūs tas biedētu, droši vien būtu out of busines. Mēs piedāvājam holistisku pieeju un dažādus interešu pārstāvniecības instrumentus atkarībā no jautājuma un pieejamā budžeta. Sākot ar ļoti klasiskām metodēm – mērķtiecīgiem ziedojumiem, reklāmas kampaņām, publikācijām presēm un argumentētām sarunām ar atslēgas cilvēkiem, līdz pat ļoti radošām pieejām – gandrīz īsti pētījumi, partizānu mārketings, fake grassroots NVO kustības, skolu kampaņas u.c. bet tas uzreiz, protams, maksā naudu. Uzreiz teikšu, ka galīgo kriminālu mēs nepiedāvājam, bet ja tas ir virziens, kurā vēlaties doties, varbūt varam iedot kontaktus mūsu partneriem, protams, par kādu nelielu atlīdzību mums kā starpniekam.

Ilmārs bija priecīgs, viņš necerēja, ka saruna tik ātri būs nonākusi pie vērša ragiem. Viena lieta viņam savā darbā riebās visvairāk – nemitīgā minstināšanās un šaubas, sajūta, ka nezini kurš kuram tur rokas uz olām. Taisna runa viņa profesijā bija retums un viņu allaž priecēja cilvēki, kas nebaidās “runā par lietu”. Viņa pieredzē arī sadarbība šajos gadījumos bija auglīgāka un patīkamāka. “Šķiet, esmu atnācis pēc adreses. Mums noteikti visvairāk interesē klasiskās pieejas un varbūt kādi NVO pakalpojumi. Manā pieredzē slideni argumenti vislabāk skan no aizrautīgu jauniešu mutēm, bet es domāju, ka mūsu budžets varētu atļaut arī kādu out of the box pieeju. Varbūt ir kaut kas ko varat piedāvāt?”

Mārtiņš smaidīja. “Varu piedāvāt, ko pavisam interesantu. Redziet mums ir izveidojusies interesanta sadarbība ar dažām speciālās izglītības iestādēm. Valsts iestādes var saņemt bērnu rakstītas vēstules Jums svarīgā jautājumā, varam uzrīkot nelielu piketu, varam uztaisīt video, kurā Jūsu klients ziedo skolām  vai pavada laiku ar slimiem bērniem. Protams, ne katrs jautājums tam ir piemērots, bet reizēm rezultāti pārsniedz iecerēto. Piemēram, kādu laiku atpakaļ mēs aizgājām tik tālu, ka vienā starpinstitūciju sanāksmē piedalījās divi bērni ar garīgās veselības traucējumiem. Mēs pat viņiem uztaisījām mazu plakātu, kā uzskates materiālu un makaronu glezniņu, kas atainoja lēmumu pieņēmējus neglaimojošā gaismā. Tā bija vienkārši avene. Pamēģini runāt savu politikas veidotāja hardtalk, kad uz tevi aizlauztās balsīs, siekalām šķīstot, kliedz dusmās trīcoši bērni ar peldošu skatienu. Sanāksme pārvērtās par asarainu farsu, un mums svarīgās lietas likumprojektā tālāk nevirzīja kaut vai tikai tāpēc, ka pietrūka laika. Turklāt, manuprāt, nav mazsvarīgi, ka šim instrumentam ir arī sociālā dimensija - 20% no ienākumiem, nododam skolām, turklāt vēl pieskatām, lai direktors nenopērk Geļiku un Moētu, bet tiešām iztērē naudu terapijai, pedagogiem, asistīvajiem palīglīdzekļiem, ekskursijām un citām mūsu biznesam netipiski jaukām lietām.”

Ilmārs sēdēja uz krēsla malas un virpināja pirkstos tukšo kafijas tasīti. Viņš bija redzējis daudz dažādu triku un viltību, bet šis bija tiešām kaut kas jauns, tieši tas, kas viņam bija vajadzīgs. Jau tagad viņš zināja, ka šī pieeja nesīs labus rezultātus, turklāt lieliski izskatīsies publiskajā telpā. “Paldies par ieskatu, jāatzīst, izklausās lieliski. Man jāaprunājas ar saviem cilvēkiem par naudām un laikiem, bet esmu gandrīz drošs, ka varēsim vienoties par sadarbību. Man žēl, ka neesmu sastapis Jūs agrāk,” Mārtiņš teica un pieklājīgi atvadījās.

“Droši! Gaidīšu no Jums ziņu, Jūs zināt, kur mani atrast! Un atcerieties mūsu devīzi -  “Uz katru māju ved ceļš!”” Mārtiņš smejoties paspieda roku, uzsita Ilmāram uz pleca un nozuda plašā biroja labirintos.

• Cept kotletīti

24.9.19 12:48 - #Kekers

Pieaugušie vispār neguļ pārāk saldi – pat tad ja miegs nav aiz noguruma vai ar varu izplēsts no darba darbiem, mājas darbiem vai plānotām rekreatīvām aktivitātēm, neatstāj sajūta, ka miegs paņemts uz dzīves rēķina. Cilvēks guļ, jo viņam nāk miegs un citādi nevar.

Bērni, lai arī guļ visai saldi, viņi ir vai nu tik mazi, ka neapzinās savas gulēšanas mieru, vai arī vēlākā vecumā ir kā izlādējušies telefoni, kas pakrituši turpat, kur beigusies enerģija. Miegs salds, bet tāpat tikai līdzeklis, lai pēc brīža varētu “piļīt apkārt”, kliegt, spēlēties un dzīvoties un smelt no dzīves grāpja.

Bet kaķis, ziniet, guļ vissaldāk. Labi apzinoties visas plašās kaķa iespējas dzīvoties, viņš izvēlas mērķtiecīgi gulēt. Kā jogas meistars, viņš rūpīgi izkopj dažādas gulēšanas tehnikas (kamolā, izstiepies, lodveida formā, sfinksas formā, ar paceltām ķepām) un lokācijas (saulē zem ceriņa, uz mašīnas pārsega, dīvānā, kurpju kastē, uz priekšnama paklājiņa). Tā nav bērna neapzināti saldā gulēšana, kaķis labi zina, ko nozīmē gulēt un ko nozīmē negulēt un izdara pārliecinātu izvēli par labu gulēšanai. Bet galvenais gulēšana ir nevis līdzeklis, bet pašmērķis – baudpilna, kondensēti salda un mērķtiecīga gulēšana, bez atvainošanās un kompromisiem vai pārlieku centīgas alternatīvo izmaksu vērtēšanas.

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

16.8.19 10:35 - #TheFutureIsNow

Nu jau 3. nedēļu smēķēju elektrisko cigareti. Līdz šim biju pārliecināts smēķētājs ~12 gadus un smēķētājs ar vainas apziņu kādus pēdējos 3 gadus. Manuprāt, ļoti foršs rīks, ko ieteiktu katram, kurš ir garā pārāk vājš, lai vienkārši saņemtu sevi rokās un beigtu kurīt, bet gana prātīgs, lai saprastu, ka ilgtermiņā ļuļķēt būs ļoti dārgi no dažādiem aspektiem. Manuprāt, svarīgākais:

Pļus:

Ir daudz veselīgāk un to var just. Var labāk gulēt, neklepot un justies vieglāk. Galva sāp mazāk, bet pārsvarā nesāp nemaz. Protams, ka nesmēķējot nemaz ir vēl mazliet foršāk, bet električka arī ievērojami uzlabo visa veida pašsajūtu.

Nesmird - Nesmird nemaz. Ne drēbēs, ne seja, ne pirksti, ne mute, ne mašīnas salons. Neīstie dūmi uz mazu brīdi ātri parādās un tad tikpat ātri arī pazūd aiz sevis atstādami tikko jaušamu augļu aromātu.

Nav nepieciešams gribasspēks - Kad nesmēķēju nemaz - ik pa brīdim vajadzēja atcerēties, ka es nesmēķēju un sevi pārliecināt nenopirkt cīgas. Tagad, kad gribās pīpēt - iebāz mutē elektrisko ierīci un velc - simple as that. Nekāda iekšējā dialoga.

Var gandrīz pilnībā izmantot citus pīpēšanas labumus - smēķēt ar kafiju, ar draugiem, ar kolēģiem, ar aliņu, pēc labas dienas, pēc sliktas dienas utt. Dziļdomīgi un nevērīgi izpūst dūmus, vai pūst mazus gaistošus dūmu aplīšus.

Man liekas, ka cilvēki ir mazāk skeptiski par smēķēšanu publiskā vietā, ja tu kurī elektrisko cīgu. Un viņus var saprast – tas nav zili-melnais degošas tabakas smārds.

Sanāk ievērojami lētāk (aptuveni 2x letāk, pat pēc pieticīgiem aprēķiniem), kā izsmēķēt paciņu cigarešu dienā.

Elektrisko cīgu dienas laikā, kurīju mazāk kā parasto. Un arī liekas, ka kad kādu laiku neesmu kurījis, tad kreivings pēc električkas ir mazāk sāpīgs un edgy. Jā gribās kurīt, bet retrospektīvi vērtējot nav tās narkomāna vibrācijas, kad izskrien uz ielas, iebāz cīgu mutē un drudžaini meklē šķiltavas. Tiesa, ir  brīži, kad var ļoti nokurīties, jo nav jau nekur jāiet slēpties piemīztā vārtrūmē- var kurīt gultā, birojā, poliklīnikas uzgaidāmajā telpā vai bērnudārzā. Bet tāpat kopējā sajūta ir, ka izkurīts ir mazāk.

Ir daudz dažādu atšķirīgu garšiņu, no kā izvēlēties, kas neļauj tam apnikt. Tas man liekās električku padara foršāku pat par IQOS, kas arī ir ļoti ok modernās smēķēšanas rīks, bet nāk ar depresīvi smagnējo tabakas, vai piparmētru ledeņu garšu.

Miņus:

Lielākais mīnus, protams, ir tajā, ka tu joprojām par sevi domā, kā par smēķētāju. Tu tāpat kurī - nesmird, ir veselīgāk utml. bet joprojām kurī. Nav tās pareizās, paštaisnās sevis pārvarēšanas sajūtas, un kāpēc lai viņa tur būtu - jo tu tāpat regulāri ieelpo nikotīna tvaiku tikai veidā, kas, cerams, dzīves ilgumu samazina ievērojami mazāk.

Šķidrumiņi nav nopērkami ikvienā kioskā, tāpēc dodoties tālākā ceļā ir aktīvi jādomā, lai būtu ko kurīt. Ar elektrisko cīgu kaut kas var notikt - viņa var saplīst, iztecēt un pazust. Mani kā smēķētāju tas ļoti satrauc, jo tas nozīmē, ka man būs kkādā nestundā jāmeklē jauna cīga, vai jāpērk konvencionālās cigaretes.

Kurījot ir mazliet nedabiska sajūta. Tas vairāk ir inhalators nevis cīga, un tas nav nemaz tik mazsvarīgi kā varētu sākumā likties. Jo man šķiet, ka lielu daļu no smēķēšanas pieredzes veido tas smēķētāja tēls, kādu cilvēks ir izveidojis un tas elektriskajā cīgā stipri mazāk jūtams. Džeimss Bonds, apceres pārņemts dzejnieks, strādnieks pēc darba vai izskatīga sieviete pēc karsta pišuka - viņi visi izvēlas kārtīgu Marlboro, kas kūp indīgi ziliem dūmiem un garšo pēc nāves, nevis kaut kādu šņācošu robota locekli, kurš mutē pūš sintētiskus nikotīna piesātinātus banānu garšas garaiņus.

Verdikts: Iesaku ikvienam smēķētājam pievērt acis uz to, ka tas nav “the real deal” un droši ņemt mutē 21.gs. smēķēšanas metamo.

• 9 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

7.8.19 23:49 - #Levitācija

Noskatījos podkāsta "Pēdējā pilīte" epizodi ar Levita kungu. Biju patīkami pārsteigts. Kāds varētu, teikt, ka saturiski tur nekā pārcilvēciski vērtīga nebija, un man nāktos viņam piekrist. Bet fakts, ka lipīgs reperis no interneta var aiziet un stundu parunāties nepiespiestā atmosfērā ar prezidentu par svarīgām lietām man šķiet foršs. Smejas, uzrunā viens otru uz "Tu". Prezidents nerunā muļķības un neskatās lapiņā. Kāds varētu teikt, ka tas nav daudz, bet es atskatos uz pēdējiem 3 censoņiem un domāju, ka tas ir labs solis uz priekšu. <3

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

25.7.19 19:52 - #Darbuxiņš

Man pietrūkst mūsu iepriekšējais projektu asistents. Viņš bija vienkāršs vīrs, kurš labi formatēja word dokumentus un veikli taisīja administratīvos papīrus, pielikumus un citu dokumentu šļuru. Ceru, ka Tev pašlaik klājās labi. Tikai tagad aci pret aci, paliekot ar formatējuma niansēm, saprotu cik liels atbalsts Tu biji un cik ļoti izlaidies esmu es pats.

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

22.7.19 22:16 - #NotImpressed

Jau kādu laiku gribēju, beidzot izbraucu ar elektroskūteri. Nobraucu no centra līdz mežaparkam (~7km, 30 minūtes, EUR 3,60) Pieejamības vadīts izvēlējos ATOM skūteri. 

• 7 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

9.7.19 15:44 - #Rūktums

Ejiet dirst sociālo tīklu lietotāji, kas uzstājīgi cenšas veidot savu publisko naratīvu ar tādiem postiem kā: "Izbaudu, dabu tā palīdz aizmirst ikdienas steigu"; "Ceļojuma laikā atradu brīdi, lai palasītu intelektuālu literatūru jūras krastā"; "Laiks, ko pavadu ar ģimeni un bērniem man ir svēts, tajā aizmirstos un esmu laimīgs"... Zin kā, ja tajā nodarbē atrodas laiks ielikt bildi instagram vai citā tīklā, lai publiski masētu savu sociāli konstruēto veiksmes stāstu varbūt, ka tas brīdis nebūt nav tik labs un aizmirsties aicinošs. Un šeit neiet runa par godprātīgu "Ak es!" lielīšanos un sevis daudzināšanu un arī ne to "motivējošo" soctīklu segmentu, kas aicina uz sevis vai sabiedrības pilnveidi. Runa ir, par vāji slēptu pašreklāmu, kurā lietotājs ir teju vai pieķerts kādā vērtīgā nodarbē. Sak, "Paskatieties kādas inčīgas tējas krūzītes es nopriku ikea...Opā... Aii... Kāda neveiksme... Mana "Tīrā prāta kritika" bija priekšā objektīvam".

Kas man no tā?! Nekas. Esmu vecs rūgts vīrs, kam tas liekas pretenciozi un neīsti.

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

4.7.19 11:27 - #tsepienins

Tikko Latvijas informatīvās telpas ūdens glāzītē bija mazs cepieniņš par Grīziņkalna skeitparkā uzstādītajām netikumībām – trūcīgi ģērbtām, animētām sievietēm ar viegli provokatīvu vēstījumu. Protams, ka tā nav dzimumu līdztiesības manifestācija, īpaši latviskajā tulkojumā, kurā vārdi “kuce” un “nogribējies” ir, manuprāt, emocionāli pielādētāki vai vismaz piedzīvojuši mazāku semantisko inflāciju, kā angļu valodā. Bet man šķiet, ka diskusijā trūkst argumentu par to, ka nežēlastībā kritušie plakāti ir ļoti iederīgi kopējā sabiedriskajā diskursā. Protams, tā dēvētais whataboutisms ir viens no argumentācijas nāves grēkiem, bet ieiet aizaugušā dārzā, norādīt uz vienu no 10 000 gārsām un kliegt, ka “šovinistu mēsli, šis tas, kāpēc mums nav jauku lietu un uz pasaules nevalda miers, saticība un līdztiesība, padomājiet par bērniem” arī nešķiet kā argumentācijas paraugstunda.

Man ir sajūta, ka seksuālā spriedze, arī tās seklākajās manifestācijas formās ir klātesoša tik daudzos kultūrproduktos, vizuālās komunikācijas materiālos, mākslas darbos. Meitenes ar lielām krūtīm un tendences raisošām gūžām reklamē jaunāko alutiņu, mūzikas video krata dibentiņus un dažādos citos veidos nonāk seksuāli uzlādētās situācijās, dziesmu teksti (arī latviešu šlāgeru teksti) ir seksuāli uzlādēti, sociālajos tīklos viena no centrālām tēmām ir parādīt sevi vizuāli pievilcīgā, bet drīzāk seksuālu spriedzi raisošā gaisotnē. Sasodīts, laikā kad gāju vidusskolā man bija Jāņa Rozes grāmatnīcā (vai citā mainstream kancelejas preču veikalā) pagādāta klade ar trūcīgi ģērbtām, animētām meitenēm – ko, manuprāt, var pamatoti uzskatīt par skaidri nolasāmu seksuāli uzlādētu vēstījumu pat necenšoties to īpaši saskatīt.

Vai tas attaisno seksuāli uzlādētus plakātiņus vai viduvēju gaumi? Iespējams, ka nē, bet tas noteikti palīdz saprast, ka tā ir tikai viena no 10 000 gārsām, kuras aug mūsu līdztiesības dārziņā. Laikā, kad teju ikviens vēlas savu produktu, pakalpojumu vai sevi pašu iecept seksuālās spriedzes panējumā ar eļļu un miltiem, šķiet, muļķīgi atrast vienu grēkāzi, piekārt viņu pie kauna staba un sākt viņam stāstīt par brokoļiem, burkāniem un oglekļa pēdu, ko veido dzīvnieku produktu lietošana uzturā.

Varbūt vaina ir publiskajā finansējumā, kas tad nu uzliktu par pienākumu veidot neitrālu vai labvēlīgu saturu, īpaši jauniešu auditorijā. Droši vien tam es varētu piekrist, vismaz teorētiski – sak’ mēs par nodokļu maksātāju naudu nezīmēsim pupus un dibenus un nerakstīsim “Kuces, klūp jo iepiš vēso, būdamas pirmās līgā!”. Ar prātu es tam varu piekrist, bet ar sirdi man šķiet, ka tā ir tāda publiskā finansējuma saņēmēju kastrācija. Sak’ “Veidojiet jel jauniešiem saprotamu un saistošu saturu..”, bet tikai iztieciet bez lamu vārdiem, jēliem jokiem, edgy jokiem, divdomīgiem jokiem, ieročiem, dzimumlomu stereotipiem, citiem stereotipiem, bīstamām nodarbēm, atkarību izraisošām vielām un procesiem un citām sliktām lietām, kuras nejaušas sakritības dēļ ir interesantas un saistošas gan jauniešiem gan pieaugušajiem. Dienas beigās komunikācija nonāk līdz “Bukletam, par jauniešu iespējām Eiropas Savienībā” un iespēju nofotografēties ar slimību profilakses un kontroles centra talismanu Lācīti – tīrīti, kas vienmēr mazgā rokas, tāpēc nesaslimst ar A hepatītu.

• 9 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

26.6.19 14:13 - #Otherside

Labvakar, cienījamie klausītāji! Šovakar pie Jums ir raidījums “Otra puse” un, kā vienmēr, pie mums ciemos ir kāds īpašs viesis no aizsaules. Šovakar pie mums viesojas Jānis Mencis – matemātikas skolotājs, izcilu matemātikas metodisko materiālu autors, profesors, televīzijas raidījumu vadītājs, ģimenes cilvēks, triju zvaigžņu ordeņa kavalieris. Labvakar, tas ir liels gods!

Labvakar, tas ir liels prieks šeit būt.

Kā, ir tur aiz baltā šķidrauta aizkariem?

Nevēlos klausītājiem nolaupīt patīkamus pārsteigumus. Teikšu tikai, ka pat vispārdrošākie minējumi ir kļūdaini, turklāt, visticamāk, aizsaules pieredze ir ļoti individuāla.

Saprotami, bet Jūs, protams, nevarat mums pārmest, ka vaicājam?

Nevaru gan… (smejas)

Pirms raidījuma centāmies īsā materiālā, apkopot galvenās tendences matemātikas metodikā un nozarē kopumā, vai Jums ir sanācis ar tām iepazīties?

Jā,  turklāt, pie mums – otrā pusē, neticēsiet, bet neesmu vienīgais matemātiķis, tā kā diezgan labi apjaušu kas notiek. Kā vienmēr, ir lietas, kas man liekas ļoti vērtīgas un ir lietas, kas pavisam iet “garām kasei”, vismaz manā skatījumā.

Vai varat pastāstīt nedaudz vairāk?

Vērtīgi, ka matemātika, ļoti skaidrā un sataustāmā veidā veido ļoti daudzu cilvēku ikdienu. Datori un programmvadāmas ierīces, dati un to analīzes mehānismi un, protams, skaitļošanas jaudas ir kļuvušas pieejamas ikvienam. Daudzi matemātiski domājoši cilvēki var veidot savu karjeru un veidot lietas, kuras pirms 20 gadiem bija dažu institūtu vai pat tikai futūristisku nojausmu līmenī. Nenoliedzami šis ir skaists un iespējām bagāts laiks, lai būtu matemātiķim.

Bet, kas tad ir tās lietas, kas iet “garām kasei”?           

Matemātikas instrumentalizācija mani no vienas puses sajūsmina, no otras skumdina. Protams, ka no tāda dzīves kvalitātes viedokļa ir labi, ka matemātiķis nevis kaut ko rēķina netīrā institūta pagrabā uz entuziasma pamata, bet sēž skaistā birojā ar dārgām mēbelēm, un aizsmēķē cigārus ar 100 dolāru banknotēm, ved sievu labās pusdienās. No otras puses, manā pieredzē viselegantākie aprēķini top netīrā pagrabā uz nospeķota datora – par naudu var nopirkt tikai, kādu daļu no zinātniskā entuziasma. Otra tendence, kas man liekas satraucoša ir ētikas dimensija – jā, pašlaik skaitļošanas jauda un pieejamie analīzes instrumenti ļauj izrēķināt daudzas lietas, daļa no kurām man nešķiet vērtīgas. Neticu, ka ir atbalstāmi, ka matemātiķis veido statistiskos modeļos, kas aprēķina, kā ar vismazāko risku iedzīt pēc iespējas lielākā kredītu jūgā vislielāko cilvēku skaitu, lai tas nestu vislielāko peļņu. Protams, ka aprēķins ir elegants un sarežģīts, bet vai Jūs aiz tā varētu nostāties un teikt, ka šis manas zinātniskās disciplīnas zieds? Vai liekas labi aprēķināt, kuri krāsu spektri un kādās kombinācijās liks tavā ātrās ēdināšanas bistro apēst visvairāk kotlešmaizīšu un ceptu kartupeļu? Vai liekas krietni veikt privātos datos balstītus aprēķinus, lai pareizā brīdī pārdotu tev putekļsūcēju? Šķiet, būšu aizrunājies – mums tur otrā pusē zūd laika izjūta. (Smejas)

Nē, nekas, manuprāt, ļoti interesanti un ieskatiem bagāti. Jūs droši turpināt, mēs nekur nesteidzamies, redziet, mūsu ētera laiks nav pārāk dārgs. (smejas)

Redziet, man liekas ar digitālo laikmetu, mēs sapratām, ka varam sarēķināt jūtas. Bailes, nedrošības, dzimumdziņu, pārliecības, vēlmes, panākumu garšu un visus citus cilvēka dzinuļus  - mēs visu to varam ielikt modeļos un sarēķināt, lai maksimizētu peļņu. Nepārprotiet, es neesmu nekāds sociālists un man ir pavisam mazliet žēl, ka savas dzīves lielāko daļu nodzīvoju ārpus tirgus ekonomikas – man vienkārši liekas, ka tas ir solis par tālu. Neesmu arī pārlieku ētisks cilvēks, kāds pat varētu teikt, ka dzīvē esmu vadījies pēc aprēķina. (smejas). Bet tā nav īsti tirgus ekonomika, ja veikli matemātiķi sarēķina tava apzinātā prāta trūkumus un tos izmanto, lai pārdotu preces un pakalpojumus, kas vairo ļaunumu pasaulē. Lai arī mani tas tieši vairs neskar, es uz to raugos un mani tas skumdina – man šķiet, ka arī tirgus ekonomikā ir neliela vieta ētiskām pārdomām kopīgas dzīves kvalitātes vārdā.

Paldies. Lai arī neesmu matemātiķe arī reizēm jūtos tāpat, bet šķiet mazliet esam novirzījušies no mūsu ieteiktās tēmas. Raidījuma noslēgumā, es ļoti vēlētos dzirdēt Jūsu domas, par matemātikas pedagoģiskajām tendencēm?

Kopumā jau neteiktu, ka daudz kas ir mainījies – manis veidotos uzdevumos joprojām risina skolēni visā pasaulē, vai vismaz lielā tās daļā. Mani mazliet satrauc tā mīkstčaulīgā izturēšanās pret skolēniem. Man ir sajūta, ka pašlaik skolēnus pārāk sargā no pārpūlēšanās. Matemātika, lielā mērā, ir kā mūzikas instruments – ļoti aizraujoša, bet ar stāvu mācīšanās līkni, kurai jāpārkāpj, lai varētu veikt virtuozus un elegantus aprēķinus. Un skolotājam ir reizē jāstumj, jādzen un jāvelk skolēns tajā līknē augšā, vienlaikus nezaudējot cieņpilnu attieksmi vienam pret otru. Tas pats attiecināms uz citām zinātnes disciplīnām, bet man šķiet, ka uz matemātiku tādā vistiešākajā veidā – jo tu beigās paliec ar zīmuli, papīru, mirgojošu kursoru un savu prāta labirintiem. Vienlaikus nevar noliegt, ka mūsdienās ir vairāk pedagogu, kas domā kategorijās ‘Students nav trauks, kas jāpiepilda, bet lāpa, kas jāaizdedz”, domāju, ka tas kopumā vērtējams pozitīvi, bet bez disciplīnas un smaga darba daudzi talanti paliek neuzplaukuši. Vai tas ir labi vai slikti… nezinu!

Liels paldies. Man šķiet, ka mūsu klausītājiem noteikti būs par ko padomāt. Vai ir kaut kas, ko vēlaties piebilst raidījuma noslēgumā? Varbūt kāds novēlējums?

Gribētos visiem novēlēt vairāk krietnuma un paļāvības. Gribētu arī visiem saprast, ka jums ir 10 pirksti, nevis divas rokas ar 5 pirkstiem katrā – tas ir svarīgāk, nekā Jūs domājat.

Paldies. Liels paldies, ka atradāt laiku pie mums atnākt.

Laiks, jau vairāk tāds Jums saistošs jēdziens. (smejas)

Tagad skan mūsu raidījuma viesa izvēlēta mūzika. Nākamnedēļ, mums būs kāds īpašs viesis, kas no īpašas perspektīvas pastāstīs valsts drošības komitejas darbību Padomju Latvijā. Arlabvakaru un uz sadzirdēšanos.

• 4 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

19.6.19 14:00 - #AngerManagement

Esmu nepamatoti pikts, kad kāds vēlas pievienot nevajadzīgas/estētiski liekas lietas manis veidotos dokumentos. Tas bija mans redzējums - tagad tas nav ne mans, ne tavs redzējums.

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

27.5.19 13:52 - #AtklājotAmeriku

EP vēlēšanu rezultāti visai paredzami un kopumā diezgan jauki. Mazliet žēl, ka LKS turpinās savu visai ironisko dalību EP un saņems varēs vismaz daļēji no tās finansēt savu darbību. Žēl arī politikas zinātnieka zaudējuma – ceru, ka Ījābs starp putojošiem dzērieniem, mirdzošām apročpogām un cienījamiem ļaudīm ar vieglu nostaļģiju atcerēsies Lomonosova ielas būcenī pavadītos gadus starp lipīgiem studentiem un kas zina varbūt saspringtajā grafikā atradīs laiku, lai nopublicētu kādu sleju Rīgas laikā. Žēl arī Melbārdes zaudējuma – ceru, ka KM dabūs kādu ciešamu ekvivalentu, nevis kādu Dombravam līdzīgu subjektu.

Mazliet pārsteidz Saskaņas labais rezultāts un divi mandāti, vienam no kuriem, manuprāt, vajadzēja aiziet uz ZZS vai JKP. Bet visvairāk, protams, pārsteidz Amerika kungs. Es ļoti labi saprotu, kā var nobalsot par Ušakovu, jo lai cik slidens viņš nebūtu viņam nevar pārmest politiskā talanta un apsviedības trūkumu – jauns stalts krievu vīrs, sociāldemokrāts, skūpsta bērnus, penzonāriem apmaksā biļetes, vēlētajiem uzsauc koncīti un vēl visam pa virsu Zbigņeva Stankēviča dāvātā medaļa. Domē gan pēdējā laikā parādījusies neliela, mazmazītiņa korupcijas ēna, bet tie jau tie citi – Ušakovs, droši vien par to neko nezina, jo ir pārāk aizņemts praktiskos darbos rīdzinieku labā. 69 139 plusiņi liekas likumsakarīgi – galu galā, par ko gan vēl no Saskaņas saraksta atdot savus plusiņus.

Nu bet bļeģ, 19 041 plusiņi Amerika kungam? Kāpēc? Kas tieši Saskaņas vēlētājā (vai vispār cilvēciskā būtnē) var rezonēt ar Amerika kungu – bijušo latviešu politiķi, ātro kredītu investoru un acīmredzamu darboni, kurš publiskajā telpā parādās tikai un vienīgi saistībā ar dažādām nedienām un vizuāli varētu būt skaidrojošs attēls enciklopēdijas šķirklim "slidens politiķis". Varbūt, ka Saskaņas elektorātu ar prātu neizprast?

• 9 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

17.5.19 14:59 - #AbuseOfPublicOfficeForPublicGood

Valsts Kontroles 5. revīzijas departamenta sienas sārtos toņos iekrāsoja pievakares dzeltenīgi čurainā saule. Mārtiņš šķirstīja pašvaldību pārskatus par iestādēs nodarbinātajiem darbiniekiem. Šķiet, beidzot bija ko pamanījis - kādas pilsētas pašvaldības izglītības iestādēs, kopā darbojās 40 sētnieki, saimnieciskie darbinieki un apkopēji un cits atbalsta personāls, kas saņēma ne vairāk, ne mazāk kā 1 538 EUR pirms nodokļu nomaksas.

“Ir nu gan sētnieki, bļeģ – vecais priekšsēdis galīgi zaudējis modrību un bezkaunību, beidzot varēsim šamējo pienaglot aiz olām pie sienas.”, Mārtiņš nodomāja. Un, apmierināti klakšķinot tastatūru, rakstīja ziņojumu pārkāpumu izvērtēšanas daļai.  Šāda līmeņa lieta labi izskatītos vadības acīs un varētu viņam sarūpēt kādu sulīgu prēmiju vismaz viena “sētnieka” mēnešalgas apjomā. Ārā jau krēsloja un nepabeidzis ziņojumu viņš, līksmi domājot, par vēsu aliņu un apaļo sievas dibenu, ripinājās uz velosipēda cauri mijkrēslī slīgstošajai pilsētai. Krustojumā gaidot zaļo gaismu, viņš kļuva domīgs, jo saprata, ka ar jaunatklāto informāciju jābūt ļoti uzmanīgam. Tā ir gana liela summa, lai būtu piesardzīgs – nebūs pirmā reize, kad lietas norimst dziļākos ūdeņos, īpaši šajā pašvaldībā. Viņam vajadzēja publicitāti – ko skaļi kliedzošu un smirdīgu, kā apkakājušos zīdaini – ko tādu, ko nevar ignorēt un paslaucīt zem netīras naudas paklāja.

Viņš piezvanīja Ilmāram. “Sveiks, vecīt! Klausies man te viena, salda lietiņa trāpījusies – bail, ka iestādē nenorok. Vari uzzināt ko vairāk? Detaļas nosūtīšu uz privāto pastu.” Ilmārs bija paziņa, kurš strādāja Valsts ieņēmumu dienesta, Finanšu policijas pārvaldes daļā, bet dažkārt daļu no darba laika mēdza izpalīdzēt kolēģiem no citām kontroles institūcijām. Viņš varēja palīdzēt ar piekļuvi datiem, pierādījumu iegūšanu, mediju iesaisti un citām lietām. Īsti likumīgi tas, protams, nebija, bet tā kā mērķis bija cēls, teju vienmēr attaisnoja līdzekļus un, pats galvenais, sniedza augļus, Ilmāra vadības pārstāvji izlikās to neredzam. Arī šoreiz Ilmārs piekrita izpalīdzēt un teica, ka tuvākajā laikā dos ziņu.

Pēc 10 dienām viņš saņēma ziņu no Ilmāra – viņi pusdienlaikā norunāja satikties garāžu kooperatīvā netālu no Valsts ieņēmumu dienesta. Viņš iekāpa Ilmāra Volvo XC 70, kas smaržoja pēc ādas un ķiršu tabakas. Mārtiņš nepacietīgi vaicāja vaicāja “Kaut ko dabūji?”. Ilmārs smaidīja – “Dabūju  gan! Redzi, situācija ir visai interesanta.” Viņš izvilka mapīti kurā glīti sarindoti stāvēja visi fiktīvo darbinieku profili. Viņš uz labu laimi izvilka no kaudzītes trīs lapas:

Māris Smaidiņš – sētnieks pašvaldības 4.vidusskolā, Matemātikas skolotājs 4. – 7. klasei, 23 gadus vecs.

Iveta Zīmoga– apkopēja valsts ģimnāzijā – vizuālās mākslas, dizaina un tehnoloģiju skolotāja, 25, gadu veca.

Linda Dūre – sētniece, dārzniece – 1. internātpamatskolā – attīstības centrā – Mūzikas skolotāja un speciālais pedagogs, 29 gadus veca.

Sallija Dūitraita- trauku mazgātāja - angļu valodas skolotāja pirmsskolas izglītības iestādē - "Speķītis"

Glīti sakārtojis visus sētniekus, dārzniekus un apkopējus citu pie cita. Viņš pastāstīja, ka pašvaldība šādi risina problēmu ar pedagogu trūkumu un nespēju atrast cilvēkus ar pedagoģisko izglītību. Pirms 10 gadiem tie bija tikai divi cilvēki, pensionētu pedagogu vietā. Taču modelis strādāja tik veiksmīgi, ka tā ir teju paralēla Iespējamā Misija vienas pašvaldības vajadzībām. Jauni cilvēki, laba mācību programma, atbalsts metodiskajam darbam, daži juristi un konsultanti un, protams, pāris atslēgas ierēdņi, kas piever acis uz nesakritībām dažādos pārskatos. Neesmu drošs, bet pirmajā mirklī šķiet, ka tas viss tiek finansēts no kapitālsabiedrību peļņas un dažiem prasmīgi ieplānotiem ES projektiem. Mums abiem piedāvāja papildināt uzpirkto ierēdņu rindas, apmaiņā pret klusēšanu. Ilmārs, izvilka no mēteļa kabatas pasmagu aploksni un pasniedza to Mārtiņam.

Ziņojumu viņš izdzēsa ātri un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Aploksne ar naudu gan nelāgi spieda žaketes kabatu un sirdsapziņu. Papīra korupcija viņu neinteresēja un gan jau valsts pārvalde itin drīz piespēlēs paaugstinājuma un prēmijas cienīgu lietu – par to viņš bija drošs. Mirkli pavalstījis naudas sainīti savos lielajos pirkstos, viņš ielika to brūnā sūtījumu aploksnē un uzrakstīja adresātu - “Lindai Dūrei, 1. internātpamatskolas dārzniecei." Un mazu piebildi: "Skaistiem ziediem vajag mazliet mēslojuma.” Atdevis paciņu kurjeram Mārtiņš piesēdās pie datora un ieslīga datu masīvos, domājot par vēsu aliņu un sievas apaļo dibenu.

 

• 4 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

2.4.19 11:00 - #AizliegtaisPaņēmiems

• 1 kotletīte cepas
• Cept kotletīti

1.4.19 14:59

Rīgas satiksme

Rīgas satiksme	Aprilia Mojito Custom 50
Mēnešbiļetes cena sasniedz pat 50 EUR	Jaudīgs un ekonomisks 2 taktu dzinējs
Sasmacis gaiss, nav kur apsēsties	Svaigs gaiss, kas smaržo pēc uzvaras
Ieņēmumi no biļešu tirdzniecības nonāk ļaunprātīgi un necaurspīdīgi pārvaldītos pašvaldības uzņēmumos	Ieņēmumi no degvielas tirdzniecības, veido ieņēmumus valsts budžetā un vairo god
Ierobežota maršrutu izvēle	Galvenais ierobežojums maršruta izvēlē ir iztēle
Augsts apzagšanas un izvarošanas risks	Izvarošanas risks ir niecīgs
Esi viens no aizvainotiem un nogurušiem pasažieriem	Esi viens no krietniem vīriem, kas saņem dzīvi aiz olām
Nelaipna kontrole, resni Koblenz apsargi	Laipni skatieni no tievām meitenēm
Neprecīzs saraksts, jāgaida pretīgā pieturā	Nekas nav jāgaida, vienmēr tieši starp kājām
Jūties nabadzīgs un izmisis	Jūties kā pieredzes bagāts veiksminieks
Lieli sodi, pat par maziem pārkāpumiem	Nelielas un simboliskas soda naudas pat par nozīmīgiem pārkāpumiem
Verbāla, tieša un dziļi personiska, pat intīma, saskarsme ar bezpajumtniekiem	Saskarsme ar bezpajumtniekiem ir attālināta un patīkama

• Cept kotletīti

31.3.19 21:44 - Shitanalysis

Reti, kas tā nosit labo kunga rijas omu, kā ilgstoša aprakstošā analīze bez konteksta. Gadījumos, kad neko citu nevar izdarīt kā aprakstīt datus un kā zilonis trauku veikalā allažiņ uzglūn "Nu un?". Tikpat labi varētu rakstīt, ka 12% respondentu, sieviešu, tālruņa numurs beidzas ar pirmskaitli un saukt to par "Ieskatiem bagātu analītisko ziņojumu".

• Cept kotletīti

12.3.19 12:02 - #Cilvēki

Cilvēki kā Tu domā, ka mēs esam tādi cilvēki, kas brauc uz Gaiziņkalnu sestdienā un klausās Čikāgas piecīšus, ēdot veikalā Top iegādātas austiņas ar zemeņu ievārījumu.

• Cept kotletīti

24.2.19 21:49 - #TumšāTīmekļaValgos

Labdien, cienījamie radioklausītāji raidījumā “Tumšā tīmekļa valgos”. Šodien, biznesa trešdienā, pie mums raidījumā kā allaž viesojas kāds no tumšā tīmekļa perspektīvākajiem uzņēmējiem, un šodien pie mums ir ieradies Mārtiņš no “Simple Solutions”.

- Labdien, Mārtiņ!

- Labdien! Paldies, ka uzaicinājāt, man ir liels prieks šodien šeit būt.

- Tātad “Simple Solutions” ir uzņēmums ar vairāk nekā 20 000 plašu klientu loku gan Eiropā, gan ASV. Varbūt Jūs varat īsi pastāstīt mūsu klausītājiem, ar ko Jūs nodarbojaties?

- Lai arī mūsu sniegto pakalpojumu klāsts ir visai plašs, kopumā to visu varētu nosaukt par dažādu pakalpojumu sniegšanu ārpus normatīvā ietvara. Ar to domājot, ka mēs nešaujam cilvēkus, nezogam dārglietas no muzejiem, neievietojam cilvēku datoros nelegālu pornogrāfiju kā daudzi tumšā tīmekļa uzņēmumi. Mēs veicam nelielus, lai arī dažkārt ļoti komplicētus pasākumus: sīko huligānismu, nelielas zādzības, inscenētas pilsoniskās kustības, kibernoziegumus, laulību sabotāžu un citus pasākumus. Mēs ļoti cenšamies mūsu pakalpojumiem pieiet radoši un cenšamies uzņemties darbus, kuriem redzam pievienoto vērtību vai nu pašam klientam vai sabiedrībai kopumā.

- Interesanti. Ja saprotu pareizi, tad Jūsu uzņēmums ir izaudzis no neliela 2 cilvēku vadīta garāžas projekta.?

- Jā! Viss sākās pirms 10 gadiem, kad mana topošā sieva nopirka dažas keramikas dārza figūriņas. Keramikas suni, gliemezi un divus dārza rūķus, atceros kā tagad. Es zināju, ka nevarēšu viņu pierunāt atteikties no šī estētikas bezpriģeļa, tāpēc par divām pudelēm degvīna nolīgu bezpajumtnieku, lai viņš naktī ar rungu sasit pretīgos keramikas izstrādājumus driskās. Tas bija elegants gājiens, pat inscenējām nelielu pakaļdzīšanos, kas protams nevainagojās ar panākumiem. Gala beigās tā bija win-win-win situācija. Bezpajumtnieks dabūja divus labus pusstopus, sieva domāja, ka viņai ir vīrišķīgs vīrs, kas nebaidās dzīties pakaļ bīstamam svešiniekam, un mans dārzs tika pasargāts no poļu keramikas šedevriem.

- Un kā Jums rādās doma to attīstīt par biznesu?

- Pēc kāda laika manam labam draugam bija līdzīga problēma. Viņa sieva uzstāja uz suņa iegādi – un pagādāja sev Čivava suni, ko viņš ienīda no visas sirds. Viņš gandrīz bija gatavs nožņaugt sīko kvekšķi pats, bet zināja, ka tas neuzlabos viņa attiecības ar sievu. Kādu vakaru krogā pastāstīju par savu situāciju ar dārza figūriņām, un viņš vaicāja, vai nevaru viņam palīdzēt. Pēc pāris dienām izdomājām plānu un noīrējām dresētu piekūnu, ko stratēģiski pareizā brīdī palaidām padzīvoties netālu no viņa lauku mājām. Nebija pat ko apglabāt un nebija ko nosodīt. Miers mājās un cilvēkiem labs prāts. Tad sākām domāt, ka tajā iekšā ir bizness. Aptaujājām draugus un paziņas – katram bija kāda liksta, ko vajadzēja palīdzēt atrisināt. Dārza figūras, neglīti kaimiņu Ziemassvētku rotājumi, skeitbordi, parādnieki, bezatbildīgi kolēģi, slikti birokrātiski risinājumi. Brīdī, kad mūs pirmo reizi nolīga par 7000 dolāriem, lai nodedzinām ļaunprātīgi uzstādītu fotoradaru, sapratām, ka, pirmkārt, mums vajag darbiniekus un, otrkārt, mums vajag vadlīnijas, lai nekļūtu par parastiem bandītiem. Mums ir noteiktas riska vadlīnijas – mūsu darbs nedrīkst radīt zaudējumus, kas lielāki par 20 000 dolāriem un mūsu darbinieki neriskē ar lielāku cietumsodu par diviem gadiem. Tiesa, gan mēs pieļaujam izņēmumus, ja projekts šķiet saistošs mums personīgi.

- Aizraujoši! Patiesībā arī man nāk prātā dažas lietas, ko varētu atrisināt ar Jūsu pakalpojumiem. Pastāstiet nedaudz vairāk. Kā Jūs rūpējaties par saviem darbiniekiem?

- Lai arī neesam oficiāli reģistrēts uzņēmums - visu darām skaidrā naudā vai ar bitkoiniem, mums ir ļoti saprātīga darbinieku atalgojumā un motivācijas sistēma. Labas algas, veselības apdrošināšana, darbinieku saliedēšanas pasākumi. Mēs arī uzņemamies riskus gadījumos, kad mūs pieķer – apmaksājam zaudējumus, izpirkuma naudas, cietušo kompensācijas, nodrošinām juridisko atbalstu. Tajos, ļoti retajos, gadījumos kad lietas ir nonākušas līdz īstam cietumsodam, sniedzam atbalstu mūsu darbinieku ģimenēm. Mēs ticām, ka laimīgi un uzticami darbinieki ir mūsu rūpala pamats, kas ļauj sniegt kvalitatīvus pakalpojumus un piešķir tam visam jēgu. Šis ir bizness, kas pieprasa augsti kvalificētus cilvēkus, kas neizpļāpāsies pirmajam policistam un spēs atrast radošus risinājumus mūsu klientu izaicinājumiem.

- Kas ir visaizraujošākie un mazāk aizraujošie darbi, ko Jums nākas veikt.

- Man visvairāk patīk darbi, kur varu redzēt skaidrus ieguvumus klientam. Piemēram, nesen mūs uzrunāja viena sieviete, pastāstot, ka viņas vīram ir problēmas ar alkoholu. Mūsu darbinieki viņu uz ielas piekāva un brīdināja, ka, ja vēl reiz satiks viņu pļēgurojot, tad nositīs viņu un visu viņa ģimeni. Izklausās slikti, bet tu redzi, ka pēc tam cilvēks ir laimīgāks – audzina meitu, rūpējās par sievu, gūst panākumus darbā un grādīgajai dzirai met līkumu. Vēl nāk prātā labs piemērs, kad ielauzāmies veselības sistēmas reģistrā un piešķīrām invaliditāti cilvēkam, kuram komisijā to nepiešķīra, tāpēc, ka viņš bija tāds gadījums uz robežas, un neoficiālā kvota bija nesen pārpildīta. Un pēc tam tu redzi, ka cilvēks pēc tam saņem apmaksātus rehabilitācijas pakalpojumus, asistīvos palīglīdzekļus un viņam kļūst labāk, viņš ir laimīgs. Nākamgad viņš droši vien nemaz neizmantos mūsu pakalpojumus – tas varbūt nav labi biznesam, bet mēs uz to raugāmies kā sasniegtu rezultātu.

- Izklausās, ka Jūs teju vai ar labdarību nodarbojaties.

- Protams, ka nē. Kā uzņēmējiem mums ir gan jādomā par naudu, un daudzi nevar atļauties mūsu pakalpojumus, gan jādara nepatīkami augsta riski darbi, kuri nevairo labo pasaulē. Piemēram, kādas pašvaldības opozīcijas pārstāvji pasūtīja pie mums pakalpojumus, lai celtu noziedzības līmeni savā mazpilsētā un caur šo prizmu gāztu esošo mēru. Darbs nebija patīkams – vairākus mēnešu mūsu cilvēki terorizēja lādzīgos mazpilsētas iedzīvotājus: veica kabatzādzības, ļaunprātīgas dedzināšanas, huligānismu u.c. garlaicīgus, bīstamus un nepatīkamus darbus. Mums labi samaksāja, bet beigās mēru tāpat neizdevās gāzt – rezultāts nebija sasniegts. Ļoti nepatīk strādāt ar privātā biznesa projektiem. Piemēram, daudzi mūs pasūta ierindas bandītu darbiem, lai nodedzinām konkurentu ēkas, sabotējam ražošanas ciklu vai vienkārši darba kolektīvs sametas, lai piekaujam neieredzētu priekšnieku uz ielas. Šādus darbus veicam bez prieka un par paaugstinātiem tarifiem. Bet tāds ir bizness. Jūs parādiet man darbu, kam nav garozas un uzņēmēju, kas strādā tikai pie projektiem, kas viņam patīk. Turklāt nepatīkamais bizness ir labāk atalgots un liek maizi uz mūsu darbinieku galda. Mums patiešām ir arī labdarības fonds, kas ir finanšu instruments ar kuru risinām, mūsuprāt, svarīgas problēmas sabiedrībā, izmantojot radošus risinājumus. Piemēram, nesen ar labdarības fondu īstenojām ļoti vērtīgu projektu. Piesaistījām profesionālu lobistu komandu un piekukuļojām vairākus ES līmeņa ierēdņus un panācām izmaiņas nākošā ES fondu plānošanas periodā, kas ļaus attīstīt tehnoloģiju novirzienu reģionālās skolās un attīstīt jaunas pieejas iekļaujošajā izglītībā. Daļu no finansējuma, ko saņemam caur nepatīkamiem darbiem, novirzām lietām, kas mums ir svarīgas, lai pēc tam varētu skatīties uz sevi spogulī bez kauna. Viss ir līdzsvarā.

- Un kā Jūs paskaidrojat saviem draugiem un ģimenei savu biznesu?

- Sieva zina un palīdz vadīt uzņēmumu. Sākumā viņai bija grūti to pieņemt, īpaši ņemot vērā to, kā bizness aizsākās, bet viņa ieraudzīja, ka man tas rūp un noticēja man. Draugiem un paziņām saku, ka vadu konsultāciju uzņēmumu un līdz šim neviens nav interesējies sīkāk. Taisnību sakot, visu laiku ārpus darba pavadu kopā ar ģimeni vai draugiem, kas ir pazīstami ar tumšo tīmekli un paši vada dzīvi likuma neapspīdētajā pusē.

- Liels paldies, ka atradāt laiku intervijai.

- Paldies jums. Ceru, ka mana pieredze var pamudināt uzsākt uzņēmējdarbību jauniem censoņiem vai cilvēkiem, kas vienmēr ir vēlējušies to pamēģināt, bet nav saņēmušies. Varu droši apgalvot – tas ir tā vērts. 

- Atgādināšu, ka šodien pie mums viesojās “Simple Solutions” vadītājs Mārtiņš. Nākamnedēļ, pie mums viesosies “SkewedStats” pārstāvji, kas sniedz Eurostat datu pielāgošanas pakalpojumus ES dalībvalstu pārstāvjiem. Uz sadzirdēšanos “Tumšā tīmekļa valgos”! Tagad skanēs mūsu raidījuma viesa izvēlēta mūzika - Bronski Beat - Smalltown Boy.

• 6 kotletītes cepas
• Cept kotletīti