Svešinieka piezīmes

Jaunākais

17.2.19 23:35 - Naidruniņa

Ejiet dirst ubadziņi, kas lūdz pēc kapeiciņas un cigaretes. Jūsu pretrunu un kaislību plosītās sejas vienmēr atstāj mani jūtoties sūdīgi. Ja neiedodu Jums cīgu vai prasītos grašus, tad jūtos kā sīkstulis un mēsls, kurš tikko uzvilcis karmiskā rata atsperi. Ja iedodu, tad kā lētticīgs nelga, kas katram garāmgājējam atdos pēdējo grasīti, lai atbalstītu viņu alkohola lietošanas paradumus un dīkdienīgu dzīvesveidu. 

 Pisieties nahuj treknie ļaudis biezajās mašīnās, kuri vienmēr ir nelaipni satiksmē. Huļi satiksmē ir jāizturas kā pilnīgam loham, par katru cenu lienot, spiežoties un grūstoties, mazajām spožajām ačtelēm spīdot taukainajā ģīmetnē. Vai resna seja bez intelekta atstātiem nospiedumiem tiek izsniegta komplektā ar x6 vai arī tā ir laimīga sagadīšanās!? Vai ir vērts būt pimpim, lai kā glodenei izlocītos cauri satiksmes noteikumu tīklam un nopelnītu dažas minūtes labākajā gadījumā. Bet, šķiet, es saprotu – Jums vienkārši nepiš, lai cik sūdīgi Jūs rīkotos. Tas, droši vien, ļāvis Jums sarūpēt 2018. gada Kajennu, pūkainu šubu un 4 zodus. Ceru, ka kādreiz, kad pret Jums kāds izturēsies kā pimpis, Jūs pamanīsiet gabaliņu sevis un Jūs sajutīsieties sūdīgi.

 Ej nahuj, Rīgas pašvaldība. Jūsu domes sēdes ir sūdīgs joks. Jūsu sniegtie pakalpojumi ir sūdīgi un dārgi, bet pārvalde ir acīmredzami korumpēta. Infrastruktūrā tiek ieguldīti graši, kamēr pilsētas budžets tiek tērēts, bļeģ, Sakaņas kampaņā, nejēdzīgiem plakātiem, outright nelegāliem iepirkumiem un, bļeģ, 50 gadīgā, 25 reizes krāsotā tramvajā, uzstādītam monitoram, pa kuru rāda, kā pagatavot baklažānu laiviņas un extra sūdīgas royalty free multenes. Kopš ieviesa e-talonu, tā pa lielam nav neviena fucking iemesla, kāpēc e-talons būtu labāks par tantiņu ar biļešu rulli. Es ceru, ka Jūs attapsieties cietumā ar baklažānu ānusā, un nepalīdzēs nedz Zbigņeva Stankeviča dāvātā piemiņas monēta, nedz ikonas uz sociāldemokrātu džipa paneļa, nedz krietni ļaudis, kam 200k nomest nav ne grūti, ne žēl. 

Ejiet dirst, visi nelaipnie cilvēki, kas izvēlas uzvesties kā pidarasi, bez īpašas vajadzības – vēlas runāt ar menedžeri par gana nesaputotu pienu, izsaka aizskarošas piezīmes, nelaipni skatās, vīpsnā, apsmej un uzvedās tā kā pamatskolas klasē populārākā meitene? Huļi, bļeģ? Kas Jums par vainu? Vai tiešām ir grūti saprast konceptu, ka visu var izdarīt arī korekti un neizturoties pret līdzcilvēkiem kā sīkmanīga pīzda pat tad, ja kaut kas neiet gludi un Jūsu kurpē ir iekļuvis akmens.  

Uzēd olas, publiskais diskurss! Tu esi sekls un tevī pietiek vietas tikai vissūdīgākajām lietām – eirovīzijai, kivičam, tam cik ir slikti un tam kā citur ir labāk, sūdīgiem politiķiem, kas pieķerti urbinām degunu un tam kā aizliegt skolēniem spēlēties ar koka rotaļlietām. 90% jaunumu nav nedz jauni, nedz kādam noderīgi – vienkārši informatīvās telpas aizpildīšana ar seklu, skandalozu tukšumu. 

 “Ja jums patika šis video spiežiet laik un sabskraib...” Ejiet dirst, visdažādāko veidu sociālo tīmekļu uzmanības ielenes. Jūs veidojat saturu, kurš labākajā gadījumā ir ikdienišķi garlaicīgs, bet atbilstošs publiskā diskursa aktualitātēm, bet sliktākajā gadījumā vienkārši tupi nopirkts. Jūs liekat parastām lietām izskatīties neīsti un par virtuāliem īkšķīšiem, sirsniņām un mazāk virtuāliem dolāriem esat gatavi pārdot visu – savu ikdienu, identitāti un privāto dzīvi, lai grieztu mūžīgo patēriņa ratu un no tā Jums atlektu kāds vērdiņš. Es ceru, ka šis arods Jums šķiet ilgtspējīgs un vērtīgs gan sev, gan sabiedrībai.  

Bet galvenais – pats ej dirst. Sīkmanīgais pimpis, kam vajag 10 reizes pārdomāt vai iedot pārdesmit centus ubadziņam. Nelga, kas sēž aiz racionāla un garlaicīga auto stūres, kožot pirkstos un mentāli masturbējot par to, cik ir krietns, jo izvēlās ievērot kādu horizontālu ceļa apzīmējumu, bet slepeni vēloties aizbraukt visiem garām, piržot x6 ādas beņķī. Ej dirst, sīkais ķerpila – kas nekad nevar iestāties par sevi, lai cik neveikli netaisnīga būtu kāda no situācijām tavā ikdienā. Ej dirst, mazo cilvēk, kas sēž pusanonīmā interneta blogā, lamājot valdību un rakstot sūdīgus tekstus – tik nesaki, ka esi labāks par tiem sabiedriskā diskursa darboņiem, kas par to saņem mazliet naudas.
Edit: Daļa no pareizrakstības kļūdām
Tags:

29.1.19 23:01 - #FabulousTunes

Brīvdienās apmeklēju teicamu elektroniskās mūzikas (ODESZA) koncertu. Sen nebiju piedzīvojis tik nereflektētus prieka brīžus, kā nebēdnīgi iedzēris klausoties un smērējoties teicami apskaņotā koncertā, kopā ar citiem jauniem, smaidošiem un iesvīdušiem ļaudīm, kam ļoti tīk uz skatuves notiekošais. Ja varētu, tad šo prieku koncentrētu, iepakotu skārdenē ar zili baltu papīra etiķeti un sūrākās dienās izdurtu divus caurumiņus bundžas augšpusē un veldzētos ar saldo prieka nektāru.

19.1.19 20:34

17.1.19 16:55 - #ShortCircut

15.1.19 14:50 - #Ījabs

Man ir tik dikti žēl, ka Ījabs startēs EP vēlēšanās. Protams, ka viņš ir jēgpilns kandidāts un viens no retajiem, kas interesējās par Eiropas politiku kopumā (gan EU gan atsevišķās valstīs) un gana intelektuāli glīts, lai nedarītu kaunu, kas zina varbūt pat paspīdētu ar kādu krietnu runu vai jēgpilni atbalstītu kādu lv svarīgu iniciatīvu. Bet kopumā – būsim godīgi, EP deputāts ir prestiža amats, kur griež lentītes, brauc ar Mersedesu, apmainās ar laipnībām un veic citas aktivitātes, ar kurām var tikt galā arī cilvēks bez doktora grāda sociālajās zinātnēs. Nu vai arī netikt galā un veidot vienu no 751 cilvēku lielās masas.

Ījaba devumu Latvijā ir grūti pārvērtēt. Viņš ir gan tulkojis un rediģējis un sarakstījis pats dažādus garlaicīgus, bet politikas zinātnei vērtīgus izdevumus, pašaizliedzīgi un aizrautīgi strādājis universitātē un viņa aiziešana no lv scēnas nozīmēs retināt jau tā vājās Latvijas politolodziņu rindas. Bet, kas, manuprāt, pats svarīgākais Ījabs ir bijis apbrīnojami teicams sociālpolitisko aktualitāšu komentētājs. Cik tad Latvijā ir cilvēku, kuru sarakstīto ir prieks izlasīt, turklāt pat tad, ja varbūt nav tieši lasītāja idejiskajam flangam atbilstošs teksts. Cik ir tādu, kas var kaut nedaudz plašākai auditorijai saistoši pastāstīt par paternālismu, nacionālismu, populismu un citām idejām, par kurām lv tiek runāts maz, vai tiek runāts tikai atsevišķos ideoloģiski pielādētos griezumos. Liepnieks? Domburs? (Bet Domburs neraksta) Sakss? (Bet Sakss neraksta par politiku un tad kad rakstīja, tad pēc Saskaņas pasūtījuma), Ikstens? (Ikstens jau ir kļuvis par augstraudzes akadēmisko personālu, kam labāk ne par ko neizteikties), Korbins? (Bet Korbins vairs neraksta?). Paliek tikai visādas Kreituses, Ostrovskas, Rajevski un citi ļaudis, kas izsakās reti un tendenciozi turklāt pārsvarā pēc mediju pieprasījuma un bez īpašas vērtības vai ieskata.

Un tad ir visādi gaišie ļaudis, kas dzīvo rimtu akadēmisko dzīvi un rokas ar sociālpolitisko procesu skaidrojumu plašākai sabiedrībai nesmērē. Protams, ja par plašāku sabiedrību var nodēvēt politikas zinātnes studentus, satori un rīgas laika lasītājus - bet tāpat tā ir plašāka auditorija, kā cilvēki, kas lasa "Latvijas intereses Eiropas savienībā" vai “Political science quarterly”, ko visticamāk izlasa tikai autors un korektors.

Es ticu, ka Ījabs ir to pelnījis - intelektuālu sabiedrību, labu atalgojumu un pensiju, dzēruša Junkera apčamdījienu, mersedesu un ballīti pēc Strasbūras sesijas un piesēst Briseles parkā uz soliņa ar putojošu dzērienu. Bet man ir ļoti žēl, ka mēs zaudējam politikas zinātnieku un publicistu, kurā, vismaz man, bija aizraujoši klausīties. Protams, var jau būt ka neievēlēs, bet tāpat tas nozīmē, ka viņš būs kādu brīdi bijis konkrēta politiskā spēka kandidāts – novērojamais objekts, līdzdalībnieks – nevis objektīvs vērotājs. Tas nav zīmogs uz dzīvi, bet vismaz uz vērā ņemamu laiku.

13.1.19 19:13 - Dzen

Darbistabā skanēja Latvijas Radio 1 rīta ziņu raidījums, smaržoja pēc kafijas un tikko ceptiem kanēļa pīrādziņiem - caur pavērtajām žalūzijām vēl nevarēja redzēt ziemas saules nevēlīgos starus, vien Dzirnavu ielas dzeltenīgi piečurātās krāsas apgaismojumu. Aldis nolika kafijas krūzīti uz galda, līdzās klēpjdatoram un glītos rāmīšos ieliktām ģimenes un kolēģu fotogrāfijām.

Noliecies pa labi, Aldis no rakstāmgalda atvilktnes izvilka pistoli. Nelielu matēti pelēku gloku, pieskaņotu viņa Lenovo biznesa klases datoram. Līdz ar pistoli no atvilktnes uz galda virsmu tika pārvietota arī kastīte ar patronām, aptvere, klusinātājs, maza lupatiņa un aizlīmēta aploksne ziloņkaula krāsā ar uzņēmuma logotipu. Klausoties Briča laika ziņas, viņš lēnām un pacietīgi atvēra kārbiņu, ielika vienu patronu aptverē, pielādēja ieroci, uzskrūvēja klusinātāju un galda vidū nolika aploksni. Aiztaisījis klēpjdatoru un galda vidū nolicis vēstuli, viņš ar garlaikotu sejas izteiksmi atvilka aizslēgu, ielika ieroci sev mutē un lēnām skaitīja: “Viens! Divi! Trīs...”

Ticis līdz piecpadsmit. Viņš izvilka ieroci no mutes un ar mazo lupatiņu noslaucīja siekalas no klusinātāja un stobra, izņēma patronas un visu “komplektu” ievietoja atpakaļ atvilktnē. Pistoles vietā rokā iegūla remdens, tikko no franču maiznīcas pagādāts kanēļa pīrādziņš un telefons, lai rezervētu galdiņu pusdienām ar klientu.

Šīs darbības bija kļuvušas par Alda rīta rutīnu jau vairākus gadus. Viss sākās, kad viņš, skrienot un gatavojoties maratonam, bija iesācis klausīties audiogrāmatas, precīzāk, amerikāņu izaugsmes trenera Džona Alvaisvininga bestselleru ”Satver nāvi aiz pautiem!”. Šī žanra grāmatas Aldim šķita vienādas un bezjēdzīgas – bez acīmredzamā tās reti pavēstīja ko jaunu, teju nekad kaut ko noderīgu un praktiski pielietojamu. Taču uzņēmēju vide pieprasīja orientēšanos aktuālajā korporatīvā bulšita literatūrā, kas bija nebeidzama un sociāli pieņemama augsne neformālām sarunām ar kolēģiem, klientiem un partneriem, tāpēc Aldis uztvēra to kā obligāto literatūru. Taču “Satver nāvi aiz pautiem!” bija nedaudz labāka – tajā starp tik ierastās tukšruniņas un acīmredzamajiem padomiem (atceries par alternatīvajām izmaksām un organizē savus kabeļus ar maizes maisiņa iepakojamo drātiņu) atradās arī divas atziņas, kas Aldim likās noderīgas – 1. "Visu vai neko" un 2. "Pazīsti savu ienaidnieku".

Sākotnēji viņš nezināja kā šīs atziņas likt lietā, bet pēc kāda laika viņš nonāca pie sava rīta rituāla. Pistole mutē viņam palīdzēja atcerēties, kāpēc ir vērts – un, ja kādu dienu būtu bijušas šaubas par to, vai ir vērts, tad tā diena nebūtu nodzīvota. Kopš savas rīta rutīnas ieviešanas eksistenciālas pārdomas un garīgās veselības problēmas bija pagaisušas teju pilnība, vai vismaz noteikti ne no rīta, ka tām bija jāraugās 9mm platā un mūžīgi dziļā bedrē. Katru dienu viņš sāka, ar jautājumu: "Vai es dzīvošu šo dienu ar visu atdevi, vai nedzīvošu vispār?"

Taču pats svarīgākais bija pazīt savu ienaidnieku un kļūt par labāku cilvēku. Viņa niknākais un visbiežāk arī vienīgais ienaidnieks bija viņš pats. Katru rītu tas bija stiprais, prātīgais, gudrais, pacietīgais un laipnais Aldis, kas ielika pistoli mutē slinkajam, maziskajam, dumjajam, neizdarīgajam gļēvulim – Aldim. Katru rītu visas Alda sliktās rakstura iezīmes bija spiestas atvērt muti un, siekalām pilot uz sievas gludinātā krekla, 15 sekundes turēt vēso stobru savā mutē, lai apzinātos savu vietu šajā ķermenī un sekas, kas iestāsies, ja Aldim kādu dienu liksies, ka nav vērts.

6.1.19 20:16 - Start the new year right.

Biju pavisam nelielā pārgājienā no Vitrupes uz Tūju. Ļoti nāk par labu fiziskajai, bet jo īpaši garīgajai veselībai. Visi darbi, čīksti, vaidi un maziskās domas pārvēršas rimtā soļu ritmā, gurkstošā sniedziņā, šļakstošos vilnīšos un lielos glazētos akmeņos. Iesaku ikvienam.

16.12.18 22:44 - #AtcerētiesSvarīgo

Bija brīžiem apmākusies, bet silta vasaras diena. Ilmārs stūrēja 2008. gada VW Tiguan apvidus auto, Marianna sēdēja viņam blakus un bakstot telefonu kārtoja pēdējās darba lietas. Bērni bija atstāti pie vecvecākiem, bāka pielieta pilna, naktsmītnes rezervētas un nedēļas nogale, pa ilgiem laikiem piederēja viņiem pašiem. Salonā skanēja Cigarettes after sex un auto līgani slīdēja pa Latvijas lauku ceļiem aiz sevis atstājot gleznu putekļu mākoni. Viņi bezmērķīgi klīda pa dažādiem Ziemeļkurzemes miestiem un daudzkārt apskatītiem apskates objektiem, kas, lai arī nespēja mēroties vērienīgumā ar pasaules tūrisma piedāvātajām iespējam, staroja ar nostaļģijas un pazīstama miera sajūtu, gluži kā vecmāmiņas gatavotais ēdiens.
Piestājuši Kolkas ragā, viņi raudzījās viens otrā, jūrā, saulē un smiltīs ar mīlestības pilnām acīm. Diena nebija vēl pusē - savādi cik gan daudz var paspēt, ja nav jāstrādā vai jāgana divi dzīvesspara pilni delveri, kas pie mazākās izdevības cenšas nodarīt kādu skādi. Mākoņu neveikli piesegtā pēcpusdienas saule piešķīra savādu sēpijas toni un pilsētas kņada un rūpests šķita aizbīdījušies galvas aizmugurē un uzlikti uz pauzes.
Viņi turpināja ceļu, dzēra kafiju, ēda saldējumu pie ceļmalas veikaliņiem un kavējās bezrūpīgās sarunās. Parasti viņu sarunu centrā bija darbs, bērni, ģimenes budžets un nogurums, taču tagad pat bez iepriekšējas vienošanās visi ikdienišķie jautājumi palika neaizskarti. “Savādi, ka Tev vasarā parādās divi vasaras raibumi, viens tieši starp acīm, kā Indiešu ielenei,” Marianna ķircināja Ilmāru. “Man būtu ļoti nepaveicies, ja mani vecāki līdz ar manu dzimšanu būtu izvēlējušies, ka jāaprec Tevi.” Ilmārs laiski atbildēja.
Bez steigas bija pienācis vakars, un abi ceļotāji bija nonākuši Slīteres rezervātā, un atraduši jauku vietiņu dienas priekšpēdējā saulītē, nelielā noriņā nostāk no ceļa. Termoss, sviestmaizes, pudele šampanieša. Ilmāram sāpēja vaigu bedrītes no smaidīšanas, tik bezrūpīgi laimīgs viņš jutās tikai divatā ar Mariannu. Dzirkstošais vīns noapaļoja pēdējos rūpju stūrīšus, kas ikdienā tik neganti spiedās apziņas klājumā un Marianna atslīga Ilmāra drošajās rokās un vēroja priedes, ko vakara saule iekrāsoja sārti zeltainā krāsā. Vaļīgi pavadītā diena un dzirkstošais dzēriens vaigiem un domām bija atgriezis sārto toni.
Ilmārs piecēlās un atvēra ietilpīgo bagāžnieku, kurā bija noglabātas pērnās vasaras riepas, pāris maisi ar būvgružiem un sadzīves atkritumiem un rimi maisiņš ar baterijām, ko viņš bija nozadzis no ekoloģiski atbildīgās bateriju savākšanas vietas darbā. Ar dzelžainu apņēmību viegli satraukts, viņš visus krāmus izmētāja pa mazo noriņu, kamēr Marianna apbrīnā noraudzījās mīļotā vīrieša darbībā. Nekas no tā viņai nešķita pareizi - nedz laiski pavadītais laiks, nedz vecākiem nogrūstie bērni, bet vismazāk jau aizsargātas dabas teritorijas piesmiešana. Taču pareizas un tikumīgas lietas, reti kad pūš vēju kaisles burās. Mīļotais vīrietis, kas noguris pēc darba palīdz bērniem pildīt mājasdarbus un dzied šūpuļdziesmas ir jauki, taču mīļotais vīrietis, kas ielej Moētu un izber būvgružus vietā ar unikālu bioloģisko daudzveidību - tas ir sasodīti seksīgi. Ilmārs zināja ko dara, viņš to redzēja Mariannas acīs. Pēc brīža līdzās atkritumiem nokrita Mariannas krūšturis, bet putnu balsīm un vēja šalkām pievienojās divu mīlnieku elsas.

12.6.18 22:43 - #Kaleidoskops

Mugursoma spieda saulē apdegušos plecus, taču sāpes mazināja apziņa par to, ka somas saturu veido izteikti rekreatīvām aktivitātēm paredzētas lietiņas - tīkami dzērieni, uzkodas, dvielis un badmintona komplekts. Jau trešo atvaļinājuma dienu viņš devās uz Vecāķu pludmali, lai tvertu Latvijas vasaras skopās siltās dienas kopā ar draugiem, kurus bija norunājis satikt Mangaļu stacijā.
Ieradies stacijā Mārtiņš jau pamanīja jautri čalojošo draugu bariņu, kas vēl bija silti no vakardienas uzdzīves, un papildus vaļīgām vasaras sarunām un pāris pudelēm vēsa alus, kompānija cits citam padeva arī ar treknu, kūpošu marihuānas vīstoklīti. Mārtiņš nekad nebija bijis aizrautīgs psihoaktīvo vielu lietotājs, taču nebija arī policists un šodiena bija kā rādīta, lai mazliet noapaļotu realitātes asos stūrīšus.

Pēc mirkļa jau neganti smaržojošā cigarete bija iespiesta starp pirkstiem un elpceļos ieplūda ass, nefiltrēts tabakas un marihuānas dūms. Noskalojis rūgtumu mutē ar vēsu gaišo alu viņš juta zīmīgo kņudoņu pakausī, viegli tirpstošas pēdas, kā vaigos iezogas smaids un kā ikdienas rūpests kļūst maziņš un gluži kā programmas lodziņš tika paslēpts dziļi apziņas uzdevumu joslā.
Pienāca vilciens un Mārtiņš, sviedrainajā plaukstā iespiedis noņūčāto biļeti un alus pudeli, kāpa iekšā smaidīdams plašu, bet mazliet mākslīgu smaidu. Apsēdies ērtajā saules piesildītajā, nospeķotajā dermatīna sēdvietā viņš vērās uz saules apspīdēto peronu un nodomāja, ka diena jau ir izdevusies. Viņš pat sākumā neatskārta, kā kņudoņa pakausī kļūst stiprāka un ka vairs tikpat kā nejūt savas pēdas.

Mārtiņš sāka ieraudzīt. Pamanīt laika lēnumu, telpas blīvumu un visus vagona pasažierus reizē. Viņš ne tikai pamanīja – viņš juta. Viņš juta dzelzceļa piķa smārdu un kā saldējums mērcē blakus sēdvietā sēdošā zēna netīros pirkstus. Kā sviedru lāsītes krājas pasažieru padusēs, starp krūtīm, dubultzodos, ceļu iekšpusītēs un dibena rievās. Mārtiņš juta kontrolieres ar lūpu krāsu nosmērētos zobus, smaku, kas iesūkusies bezpajumtnieka apģērbā un savus svilstošos plecus un vēso, dūrē sažņaugto pudeli. Viņš to visu juta kā vienu veselumu – it kā vagons būtu kļuvis par lielu kaleidoskopu un Mārtiņš varētu aptaustīt katru glāsmaino, groteski skaisto spoguļkruzulīti.

Draudzīgs sitiens pa plecu viņu izrāva no šī savādi saldā apziņas stāvokļa. “Pisies augšā, vecīt, aizbrauksim vēl līdz Kalngalei pie jobanajiem nūdistiem”, smejoši uzsauca Dāvis. Un kaleidoskops pārvērtās atpakaļ visnotaļ parastā, saules piekarsētā vilcienā.
Tags:

5.6.18 22:55 - TekstuKuļķene

Bija vēls vakars un ritēja sanāksmes otrā stunda, bet viņi bija tikuši tikai pusē. Ilmāra, labā uzvalkā tērptais ķermenis izstaroja pašpārliecību un vitalitāti. Uz visiem, pat nepatīkamiem, klienta jautājumiem bija sagatavota ne vien trāpīga un korekta atbilde, bet arī sirsnīgs un silts smaids. Ilmārs uzņēmuma sejai piešķīra tik nepieciešamos kompetences un cilvēcības vaibstus, kas spēja nogludināt ļoti nelīdzenas situācijas un ļāva Ilmāra uzņēmumam gūt virsroku arī šķietami neizdevīgas situācijās. Uzņēmuma valde to labi apzinājās, tāpēc Ilmārs, viņu zelta puisēns, viņu finanšu direktora padomnieks, tika pienācīgi atalgots gan ar nepieklājīgi lielu algu, gan jaunās paaudzes BMW, gan dārgiem komandējumiem un dāvanām un citiem mazāk afišētiem, bet ievērojami skaistākiem labumiem.

Sanāksme beidzās un atvadījies no viesiem un valdes pārstāvjiem Ilmārs devās uz savu kabinetu. Viņš labi apzinājās savu vērtību kā arī to, ka daudzi viņu apskauž, bet viņam bija vienalga, kā par gandrīz visām laicīgās dzīves sīkmanīgajām niansēm, kas parasti nodarbina cilvēku prātus. Ļaužu nievas, maziskie izteikumi un konkurentu draudi un pielīšanas mēģinājumi aptecēja viņa uzvalku, kā lietus lāses tikko ievaskotu auto vējstiklu – viņš tos pat lāgā nepamanīja un nekad neuztvēra personīgi.

Ārēji apstākļi un lietas viņu ietekmēja reti, bet atslīdzis krēslā viņš atkal sajuta uzvalka, apročpogu un zelta pulksteņa savādo smagumu, kas apņēma viņa sārto gaļīgo miesu. Rūpests nāca no iekšas. Ilmārs atcerējās, kā pēc studijām redzēja savu amatu un sociālo statusu kā sava ķermeņa turpinājumu – instrumentu, kas padarīja cilvēciskās ieceres sasniedzamas un piepildāmas. Taču tagad juta, ka viņa miesa un gars ir otršķirīgi un kļuvuši vien par glītu foto uzņēmuma mājas lapā un bateriju korporatīvā ķermeņa darbībai.

Ilmārs zināja, kas tādās reizēs jādara un viņam, kā vienmēr, bija plāns. Viņam vajadzēja mazliet “īstuma” – mazliet adrenalīna, endorfīnu, dopamīna un citu hormonu, kas nodrošina pilnasinīgu cilvēcisko pārdzīvojumu. Nosūtījis ziņu asistentam, ka rīt nebūs darbā, Ilmārs noģērba uzvalku un ietērpās džinsu biksēs, t-kreklā un ādas jakā. Aiz jostas viņš aizbāza klusinātu gloku ar novīlētiem sērijas numuriem. Ielicis bateriju ādas jakā noglabātajā telefonā, viņš uzspieda Oļega numuru, ko zināja no galvas.

17.4.18 22:46 - Inbox is love, inbox is life


12.4.18 15:45 - LVHH našķi reloaded

Skutelim un Tvērumiem tikko kā iznācis jauns albums “Nekad nekur”. Albums noteikti ir noklausīšanās vērts un meistarīgi veidots kā lielākā daļa no Skuteļa daiļrades. Stāsts ir aizraujošs, teksts ir dzejisks, dziļš un asprātīgs, plūsma – fenomenāla. Instrumentālais pavadījums teicams un to nevarētu vai vismaz neprasasās aizstāt ar bītiem. Klavieru minorīgā tēma, kas pavada skitus, ir ļoti filmīga un, kopā ar pašiem katsīniem, neviļus atgādina ļoti sen MaxPayne redzētos filmiņkomiksu ieliknīšus. Kopējais vēstījums nav banāls un albums kopumā, ir ļoti, ļoti tīkams.

Albumam, priekš manis,  ir tikai viens acīmredzams trūkums – tas nav “Audums”. Ja neskaita “Pārnākšanu”, kas varētu būt ekvivalenta kādam no “Auduma” labākajiem skaņdarbiem. Tiesa, protams, šis vērtējums ir gauži privāts – “Audums” man trāpīja dziļi personiskā līmenī.

25.3.18 21:11 - #WorkingMansDreams

16.3.18 16:09 - #joki

Man šķiet ļoti gaumīgs humors, ka LU Matemātikas un informātikas institūts savu gada pārskatu 2016.gadam publicējuši kā neiezīmejamu un nemeklējamu pdf. Takš ne jau netīšām. Pieejams šeit

9.3.18 17:34 - Elektroniskais mīļums

Blandoties pa internetu uzskrēju virsū brīnišķīgam projektam "Latviešu valodas monolingvāla un bilingvāla apguve: rīki, teorijas un lietojums", kura ietvaros tapis arī morfoloģiski marķēts bērna runas korpuss, pieejams: http://runa.lamba.lv/. Pieejamas bērnu runas transkripciju gabaliņi, kurām piešķirti marķējumi (vārdšķira, locījums utml.), un ierunātos teksta fragmentiņus iespējams arī atskaņot, spiežot uz "i" burtiņa. Ir iespējas sistemātiski aplūkot bērnu valodas teikumus, un tos atlasīt pēc dzimuma un vecuma, sākot no neartikulētām skaņām, beidzot ar vienkāršiem teikumiem. Man visinteresantāk šķita tieši 4 gadīgu un vecāku bērnu teiktais, jo viņi actually kaut ko pasaka (pieejams šeit: http://runa.lamba.lv/?q=&roles=child&age_from=48&age_to=0) Pati jaukākā, manuprāt, ir pati ideja, kad analīzei un sistemātiskai sakārtošanai ir pakļauts kas tik šķīsts un emocionāli piesātināts, kā mazo cilvēku pirmie runas centieni. 

7.3.18 12:33 - #Gavēnis.

Esot gavēņa pusceļā, sāk palikt vieglāk. Degvīns un kebabs vairs nav apziņas "top of mind", bet tāpat noteikti ir aktuālo vēlmju saraksta augšgalā.

5.3.18 23:35 - #Noklīdis

Photo credit: 

9.2.18 14:21 - #Aizkustinājums

Sasodīts, Korejiešu vienotais ienāciens olimpiādē.

28.1.18 16:00 - Kortizols

26.1.18 12:03 - #VairākPatīkamuBraucienu

Powered by Sviesta Ciba