#Kaleidoskops
Mugursoma spieda saulē apdegušos plecus, taču sāpes mazināja apziņa par to, ka somas saturu veido izteikti rekreatīvām aktivitātēm paredzētas lietiņas - tīkami dzērieni, uzkodas, dvielis un badmintona komplekts. Jau trešo atvaļinājuma dienu viņš devās uz Vecāķu pludmali, lai tvertu Latvijas vasaras skopās siltās dienas kopā ar draugiem, kurus bija norunājis satikt Mangaļu stacijā.
Ieradies stacijā Mārtiņš jau pamanīja jautri čalojošo draugu bariņu, kas vēl bija silti no vakardienas uzdzīves, un papildus vaļīgām vasaras sarunām un pāris pudelēm vēsa alus, kompānija cits citam padeva arī ar treknu, kūpošu marihuānas vīstoklīti. Mārtiņš nekad nebija bijis aizrautīgs psihoaktīvo vielu lietotājs, taču nebija arī policists un šodiena bija kā rādīta, lai mazliet noapaļotu realitātes asos stūrīšus.

Pēc mirkļa jau neganti smaržojošā cigarete bija iespiesta starp pirkstiem un elpceļos ieplūda ass, nefiltrēts tabakas un marihuānas dūms. Noskalojis rūgtumu mutē ar vēsu gaišo alu viņš juta zīmīgo kņudoņu pakausī, viegli tirpstošas pēdas, kā vaigos iezogas smaids un kā ikdienas rūpests kļūst maziņš un gluži kā programmas lodziņš tika paslēpts dziļi apziņas uzdevumu joslā.
Pienāca vilciens un Mārtiņš, sviedrainajā plaukstā iespiedis noņūčāto biļeti un alus pudeli, kāpa iekšā smaidīdams plašu, bet mazliet mākslīgu smaidu. Apsēdies ērtajā saules piesildītajā, nospeķotajā dermatīna sēdvietā viņš vērās uz saules apspīdēto peronu un nodomāja, ka diena jau ir izdevusies. Viņš pat sākumā neatskārta, kā kņudoņa pakausī kļūst stiprāka un ka vairs tikpat kā nejūt savas pēdas.

Mārtiņš sāka ieraudzīt. Pamanīt laika lēnumu, telpas blīvumu un visus vagona pasažierus reizē. Viņš ne tikai pamanīja – viņš juta. Viņš juta dzelzceļa piķa smārdu un kā saldējums mērcē blakus sēdvietā sēdošā zēna netīros pirkstus. Kā sviedru lāsītes krājas pasažieru padusēs, starp krūtīm, dubultzodos, ceļu iekšpusītēs un dibena rievās. Mārtiņš juta kontrolieres ar lūpu krāsu nosmērētos zobus, smaku, kas iesūkusies bezpajumtnieka apģērbā un savus svilstošos plecus un vēso, dūrē sažņaugto pudeli. Viņš to visu juta kā vienu veselumu – it kā vagons būtu kļuvis par lielu kaleidoskopu un Mārtiņš varētu aptaustīt katru glāsmaino, groteski skaisto spoguļkruzulīti.

Draudzīgs sitiens pa plecu viņu izrāva no šī savādi saldā apziņas stāvokļa. “Pisies augšā, vecīt, aizbrauksim vēl līdz Kalngalei pie jobanajiem nūdistiem”, smejoši uzsauca Dāvis. Un kaleidoskops pārvērtās atpakaļ visnotaļ parastā, saules piekarsētā vilcienā.