Valsts Kontroles 5. revīzijas departamenta sienas sārtos toņos iekrāsoja pievakares dzeltenīgi čurainā saule. Mārtiņš šķirstīja pašvaldību pārskatus par iestādēs nodarbinātajiem darbiniekiem. Šķiet, beidzot bija ko pamanījis - kādas pilsētas pašvaldības izglītības iestādēs, kopā darbojās 40 sētnieki, saimnieciskie darbinieki un apkopēji un cits atbalsta personāls, kas saņēma ne vairāk, ne mazāk kā 1 538 EUR pirms nodokļu nomaksas.

“Ir nu gan sētnieki, bļeģ – vecais priekšsēdis galīgi zaudējis modrību un bezkaunību, beidzot varēsim šamējo pienaglot aiz olām pie sienas.”, Mārtiņš nodomāja. Un, apmierināti klakšķinot tastatūru, rakstīja ziņojumu pārkāpumu izvērtēšanas daļai.  Šāda līmeņa lieta labi izskatītos vadības acīs un varētu viņam sarūpēt kādu sulīgu prēmiju vismaz viena “sētnieka” mēnešalgas apjomā. Ārā jau krēsloja un nepabeidzis ziņojumu viņš, līksmi domājot, par vēsu aliņu un apaļo sievas dibenu, ripinājās uz velosipēda cauri mijkrēslī slīgstošajai pilsētai. Krustojumā gaidot zaļo gaismu, viņš kļuva domīgs, jo saprata, ka ar jaunatklāto informāciju jābūt ļoti uzmanīgam. Tā ir gana liela summa, lai būtu piesardzīgs – nebūs pirmā reize, kad lietas norimst dziļākos ūdeņos, īpaši šajā pašvaldībā. Viņam vajadzēja publicitāti – ko skaļi kliedzošu un smirdīgu, kā apkakājušos zīdaini – ko tādu, ko nevar ignorēt un paslaucīt zem netīras naudas paklāja.

Viņš piezvanīja Ilmāram. “Sveiks, vecīt! Klausies man te viena, salda lietiņa trāpījusies – bail, ka iestādē nenorok. Vari uzzināt ko vairāk? Detaļas nosūtīšu uz privāto pastu.” Ilmārs bija paziņa, kurš strādāja Valsts ieņēmumu dienesta, Finanšu policijas pārvaldes daļā, bet dažkārt daļu no darba laika mēdza izpalīdzēt kolēģiem no citām kontroles institūcijām. Viņš varēja palīdzēt ar piekļuvi datiem, pierādījumu iegūšanu, mediju iesaisti un citām lietām. Īsti likumīgi tas, protams, nebija, bet tā kā mērķis bija cēls, teju vienmēr attaisnoja līdzekļus un, pats galvenais, sniedza augļus, Ilmāra vadības pārstāvji izlikās to neredzam. Arī šoreiz Ilmārs piekrita izpalīdzēt un teica, ka tuvākajā laikā dos ziņu.

Pēc 10 dienām viņš saņēma ziņu no Ilmāra – viņi pusdienlaikā norunāja satikties garāžu kooperatīvā netālu no Valsts ieņēmumu dienesta. Viņš iekāpa Ilmāra Volvo XC 70, kas smaržoja pēc ādas un ķiršu tabakas. Mārtiņš nepacietīgi vaicāja vaicāja “Kaut ko dabūji?”. Ilmārs smaidīja – “Dabūju  gan! Redzi, situācija ir visai interesanta.” Viņš izvilka mapīti kurā glīti sarindoti stāvēja visi fiktīvo darbinieku profili. Viņš uz labu laimi izvilka no kaudzītes trīs lapas:

Māris Smaidiņš – sētnieks pašvaldības 4.vidusskolā, Matemātikas skolotājs 4. – 7. klasei, 23 gadus vecs.

Iveta Zīmoga– apkopēja valsts ģimnāzijā – vizuālās mākslas, dizaina un tehnoloģiju skolotāja, 25, gadu veca.

Linda Dūre – sētniece, dārzniece – 1. internātpamatskolā – attīstības centrā – Mūzikas skolotāja un speciālais pedagogs, 29 gadus veca.

Sallija Dūitraita- trauku mazgātāja - angļu valodas skolotāja pirmsskolas izglītības iestādē - "Speķītis"

Glīti sakārtojis visus sētniekus, dārzniekus un apkopējus citu pie cita. Viņš pastāstīja, ka pašvaldība šādi risina problēmu ar pedagogu trūkumu un nespēju atrast cilvēkus ar pedagoģisko izglītību. Pirms 10 gadiem tie bija tikai divi cilvēki, pensionētu pedagogu vietā. Taču modelis strādāja tik veiksmīgi, ka tā ir teju paralēla Iespējamā Misija vienas pašvaldības vajadzībām. Jauni cilvēki, laba mācību programma, atbalsts metodiskajam darbam, daži juristi un konsultanti un, protams, pāris atslēgas ierēdņi, kas piever acis uz nesakritībām dažādos pārskatos. Neesmu drošs, bet pirmajā mirklī šķiet, ka tas viss tiek finansēts no kapitālsabiedrību peļņas un dažiem prasmīgi ieplānotiem ES projektiem. Mums abiem piedāvāja papildināt uzpirkto ierēdņu rindas, apmaiņā pret klusēšanu. Ilmārs, izvilka no mēteļa kabatas pasmagu aploksni un pasniedza to Mārtiņam.

Ziņojumu viņš izdzēsa ātri un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Aploksne ar naudu gan nelāgi spieda žaketes kabatu un sirdsapziņu. Papīra korupcija viņu neinteresēja un gan jau valsts pārvalde itin drīz piespēlēs paaugstinājuma un prēmijas cienīgu lietu – par to viņš bija drošs. Mirkli pavalstījis naudas sainīti savos lielajos pirkstos, viņš ielika to brūnā sūtījumu aploksnē un uzrakstīja adresātu - “Lindai Dūrei, 1. internātpamatskolas dārzniecei." Un mazu piebildi: "Skaistiem ziediem vajag mazliet mēslojuma.” Atdevis paciņu kurjeram Mārtiņš piesēdās pie datora un ieslīga datu masīvos, domājot par vēsu aliņu un sievas apaļo dibenu.