#Ceļš
Darbi Daugavpilī bija pabeigti, nodevumi nodoti, rezultāti prezentēti – auto liegi slīdēja pa ceļu līdzās likteņupei. Resnas lietus lāses sitās pret vējstiklu, bet auto salonā bija silti un mājīgi un pakšķēšana mijās ar vienmērīgu ceļa šalkoņu. Pēc divu nedēļu komandējuma Projekta vadītāja un vecākā analītiķe devās atpakaļ uz Rīgu. Darbi bija ritējuši raiti tāpēc mašīnas salonā noskaņa bija pacilāta un neierasti vaļīga – sarunas temati svārstījās no darba lietām, mīļākajiem ēdieniem, ikdienišķiem pārdzīvojumiem, bet brīžiem, lai arī gaumes robežās, aizskāra arī kādu personiskāku tēmu.

Dace, vecākā analītiķe, bija ieslīgusi garā monologā par attiecībām. “Es brīžiem vairs nezinu, kas man šķiet pievilcīgi. Studiju laikos viss šķita daudz vienkāršāk vienkārši patika glīti puiši, kuri nebija uz mutes krituši un izstaroja ap sevi mazliet pārliecības. Pašlaik vispār šķiet, ka brīžiem esmu, kā emocionāli sarežģīta slēdzene, kas vienmēr atradīs kādu iemeslu, kāpēc neatvērties, aiz katra tuvības centiena pamanot kādu savtīgu vēlmi. Dažreiz domāju, ka, ja būtu vienkāršāk iespējams būtu vieglāk…”

Ilze domīgi raudzījās uz garām slīdošo ceļu. “Es dzirdu tevi. Bet tas jau, pieņemu, ir normāli, ka pieaugot mainās prasības gan pret sevi, gan attiecībām. Būtu savādi, ja Tava kalibra sievieti satrauktu kāds glīts puņķutapa. Man ir vieglāk, jo man ir ģimene, kas lielākoties piepilda mani emocionāli. Man patīk, ka man, vismaz ne tā aktīvi, nav jādomā par šo tēmu. Tiesa gan retu reizi notiek arī kaut kas patīkami satraucošs. Man pašai liekas diezgan amizanti, ka tās retās reizes, kad esmu pamanījusi seksuālo spriedzi tas ir noticis profesionālajā vidē.” Nesagaidījusi atbildi, viņa turpināja.

“Pirms kādiem diviem gadiem pie mums strādāja Ilmārs. Viņš bija aizrautīgs, ģeniāls, patīkams komunikācijā un mazliet jucis, šī vārda labākajā nozīmē. Nē, protams, ka tur nebija nekā vairāk, bet nevaru noliegt, ka tur bija mazliet spriedzes.” Dace neko neteica, viņai likās, ka saruna ir aizslīdējusi uz līdz šim neapgūtu teritoriju, tāpēc baidījās, ka kaut ko piebilstot, sarunas pavediens varētu pārtrūkt.

Bija viena reize, ko atceros visspilgtāk. 2016. gadā, kad bijām gandrīz pabeiguši viena sturktūrfondu projekta ex-post novērtējuma pētījuma. Dažas dienas pirms gala termiņa viņš savāca visus materiālus, paņēma laptopu, mazliet pārtikas un ieslēdzās biroja fokusgrupu zālē. Viņš stundām bija salīcis pār savu Lenovo T470 rakstot, lasot un rēķinot, biroja ikdienai tupinoties ārpus caurspīdīgajām stikla sienām un mums visiem ik pa brīdim viņu vērojot. Viņš izvilka sarkanā Marlboro cigareti no saņūčātas paciņas, apsēdās uz grīdas un klausījās interviju ierakstus un veica piezīmes uz stikla sienas. Mazliet paguris viņš raudzījās uz mums, bet nekad neteica ne vārda – vienmēr nebeidzu brīnieties par to cik tā abpusējās vērošanas sajūta bija vienlaikus publiska un intīma. Tā tas turpinājās divas dienas, pēc kurām viņš atvēra durvis, pamāja mums ar galvu – viņš bija izpūris, mazliet noaudzis, zem acīm bija labi saredzami zili loki, bet krekla uzrotītās piedurknes atsedza viņa spēcīgās, mazliet spalvotās rokas. Viņš uz mums paraudzījās ar savām gaiši laipnajām acīm, pasmaidīja un, neko nesakot, aizgāja mājās, bet mēs no viņa saņēmām e-pastu bez teksta, bet ar pielikumu, kurā bija viens no labākajiem nodevumiem, kādu esmu redzējusi.

Bet tas nebija tik daudz tas, ko Ilmārs izdarīja – drīzāk kā. Viņš piegāja darbam kā mākslai, viņš to neredzēja kā ciešanas vai pienākumu, bet kā savu māksliniecisko izpausmi. Viņam bija pie pakaļas, ko kāds par viņu domās (klientu un vadību ieskaitot), viņš vienkārši kā mūziķis ieslēdzās studijā un darīja to, kas viņam patīk. Viņš darbu paveica ne tā kā mēs – kā pienākumu vai kaut kādu krustu kas jānes atalgojuma vai atzinības vārdā. Ilmāram tā bija kaislība un pašmērķis. Domāju, ka priekš mani tas arī ir tāds vienīgais vīrišķības apliecinājums, aiz kura varu pilnībā nostāties, pārējais pārāk bieži ir izlikšanās, tukša runa un greizi spoguļi.

Mašīnā iestājās patīkams klusums, aiz loga slīdošai ainavai iegrimstot krēslā.