#AtcerētiesVisu
Nu jau kādu laiku vienkopus ir pieejama Skuteļa jaunā plate “Lavīna”, kas pa mazam gabaliņam bijusi pieejama jau kopš 2018. gada nogales, kas varbūt mazliet mazinājis prieka koncentrāciju, jo daudzi no skaņdarbiem jau paspēti noklausīties un varbūt pat atklausīties un tāpēc nav tā sajūta, kā atpakojot pilnīgi jaunu sainīti. Bet tāpat albums ir tīkams. Uz recenziju nepretendēju, jo esmu shameless Skuteļa entuziasts, kas diez vai ir spējīgs uz pilnīgu objektivitāti.

Kopumā plate ir jauka. Ir naratīvs, kas prasmīgi izveidots gan ar skaņdarbiem, bet jo vairāk ar skitiem, kas ievada un izvada katru skaņdarbu. Ir atsauces uz Audumu, kur naratīva galvenais tēls cenšas “atcerēties visu”, kas man šķiet gaumīgi. Naratīvs par atmiņu gaistošumu un vēlmi tām pieķerties, nereti tās pārveidojot un pārkārtojot atbilstoši tagadnes naratīvam ir ne vien saistošs man personīgi, bet, manuprāt, arī viens no spilgtiem vispārcilvēciskiem pārdzīvojumiem.

Vairāki skaņdarbi “Atmiņu frontē bez pārmaiņām” un “Kaķis baložu barā”, kas ir īpaši veiksmīgi un ir labi standalone gabali. Gan bīti, gan lirika ir teicama, bagāta ar Skutelim raksturīgajām asprātībām, kultūratsaucēm un mazliet savdabīgo plūsmu. Skaņdarbā “Atmiņu frontē bez pārmaiņām” bīts vispār ir ārpasaulīgi labs. Tāds sample, tāds bass, tik saderīgs ar tekstu – vnk sekss bez izsargāšanās.

Teksts ir asprātīgs un, salīdzinot ar LVHH average, daudzdimensionāls un dzejisks, kas, vismaz priekš manis, ir galvenais Skuteļa mīlēšanas iemesls. Vienlaikus, vairākos skaņdarbos sastopama HH tik raksturīgā, bet man personīgi ne pārāk saistošā, plātīšanās (ar savu repa prasmi, naudu, drosmi, dzeršanu (vai nedzeršanu), augstu motivāciju utt.). Pat nav svarīgi ar ko – plātīšanās vienkārši šķiet nopietnam māksliniekam nepiederīga un drīzāk piedienīga tīņiem ar "acīm sarkanām, kā salatēva ģīmim". Es pat spēju novērtēt to no tāda meistarības un asprātības viedokļa, bet tas drīzāk nav priekš manis.

Pēc “Auduma” un “Nekad nekur” augstu uzstādītās latiņas, liekas ka ir kaut kādas personīgās gaidas, kuras ir palikušas nepiepildītas. Visvairāk pietrūkst vienotības starp skaņdarbiem – liekas, ka “Kuš” un “Pēdējie bohēmas akordi” ir īpaši neiederīgi plates koncepcijā, bet arī kopumā visi skaņdarbi ir drīzāk paši par sevi, nevis tādi, kas būtiski iegūst vērtību no atrašanās vienotā kompozīcijā. Tiesa nevar noliegt, ka tie ir prasmīgi sadiegti kopā ar meistarīgi elegantiem ieliknīšiem, bet brīžiem liekas, ka ar to ir par maz.

Albums šķiet īss – 31 minūte (ieskaitot skitus). Albuma īsumu, manuprāt, vairo arī skaņdarbu nosacītā patstāvība.

TLDR

Skutelim ir jauns albums. Galīgi nav zemē metams. Var dabūt saldus bītus un asprātīgu liriku. Var dabūt mazliet laba naratīva un Skutelim raksturīgo dziļdomību. Bet albums drīzāk ir vairāku standalone skaņdarbu apkopojums, nevis nesaraujami vienota relīze. Albumā ir klātesoša plātīšanās, ko, iespējams, nespēju pilnībā novērtēt.

Priekš manis, šķiet, ka lielākais plates trūkums, ko droši vien nav taisnīgi tai pārmest, ir tas, ka tā nav “Audums”. Iespējams nevienai platei nebūs tā sajūta, ka kāds paņēmis, kaut kādu tavu iekšēju, knapi satveramu (drīzāk nojaušamu) sajūtu un ietērpis to meistarīgi dzejiskā skaņdarbā, atstājot tevi uz pauzes un ļaujot uz brīdi “atcerēties visu”.