Biju paviesojies bērnības ciematā “Upeslejas”, ar kuru saistās daudzas no pašām agrīnākajām bērnības atmiņām. Jau sen gribējās to izdarīt – kopumā bija dikti vērts.

Tāda dīvaina sajūta redzēt visas bērnību atmiņu vietas, kuras atmiņā pieglabātas kā tādas priecīgas fotogrāfijas saulainos toņos ar tumši dzeltenu sēpijas filtru. Reālajā dzīvē, protams, viss daudz neglītāks, vai drīzāk, bez īpaša toņa un emocionālās nokrāsas, protams, ka arī Latvijas bezsniega ziemas krāsu palete paspilgtina šo sajūtu. Mazliet skumīgi skatīties uz vietām, kuras likās krāsu piesātinātas un varenas un redzēt cik tās ir parastas, ikdienišķas – bez kāda noslēpuma vai teiksmainības.

Labāk var pamanīt kkādas depresņaka iezīmes – pamestas dārza būdiņas, nabadzīgas dzīvojamās ēkas, silikātķieģeļu katlu māju un citas lietas, kas bērnībā likās, kā pilnīgi normāla visai pārtikušas dzīves daļa.

Daudzas lietas ir pilnīgi nemainīgas. Ar atkritumiem piemētāti dzīvžogi, rūsas nežēloti veļas žāvētāji, nomīdīti uzkalniņi un vietējo tanšu apčubināti stādījumi. Viss daudz maz tā, kā atceros pirms 25 gadiem. Ir vietas, kur uzcelts kas jauns, daži koki izauguši lieli, citi nocirsti, vietām labiekārtots pagalms – bet kopumā ļoti pārsteidz, ka vide var būt tik sasodīti nemainīga. Pie upes augošā plūme, no kuras plūcām sārtās plūmītes izskatās tieši tāpat kā toreiz. Uzraksts “Nirvana” uz vienas no ēkām, liekas krāsots vien pāris gadus atpakaļ, lai gan nu jau tuvojas trešajai desmitgadei. Pat ūdenszāles upē, raugoties no tilta, šķiet precīzi tādas pašas kā toreiz.

Viss bērna acīm skatītais liekas daudz mazāks. Kalns no kura vizinājāmies ar ragaviņām izskatās kā mazs pauguriņš, visi attālumi liekas daudz tuvāki un viss rajončiks kopumā tik maziņš, ka liekas varētu noglabāt žaketes iekškabatā, lai gan bērnībā likās kā visa pasaule.