Kūcīņas
Vilciens no Cēsīm bija atcelts un Siguldas stacija Lindai bija kļuvusi par īslaicīgas aizturēšanas vietu. Laiks vilkās bezgala lēni, vilcienu solīja tikai kaut kad vakarā, bet izklaides iespējas stacijā bija gaužām ierobežotas. Pat ierastais laika zaglis - telefons, šķiet, bija sevi izsmēlis - feisbuks, instagrams, pintrests un e-pasts bija izskrollēti krustu šķērsu, turklāt visai ironiski, ka telefons likās interesants tikai tad, kad patiesībā bija jādara kas cits.

Linda sāka klaiņot pa apkārtni un ieraudzīja mazu kafejnīcu iepretim stacijai. Patiešām varētu kaut ko apēst, viņa nodomāja un devās pāri laukumam. Kafejnīcā bija mājas virtuve, konditoreja, stiprie un siltie dzērieni. Pēc brīža Lindai līdzās, uz maza nospeķota galdiņa atradās izēsta soļankas bļodiņa un gandrīz apēsts rasols - viņa jutās vēl spējīga mazam desertam, taču raugoties uz desmitiem dažādo kūciņu, bulciņu un maizīšu, izlemt bija grūti. Lai arī viņa nebija pārlieku sabiedriska, viņa ievēroja, ka pie blakus galdiņa sēž kundze, kura izskatījās zinoša konditorejas jautājumos - par to liecināja gan četru kūku asorti uz viņas galdiņa, gan ducīgās ķermeņa aprises, kuras pat tīri intuitīvā līmenī atgādina kādu krēmīgu konditorejas izstrādājumu ar skaistu pasteļtoņu glazējumu.

“Vai Jūs varētu man ieteikt kādu kūku?” Linda vaicāja.

“Khe! Khe! Kūkas ir tik dažādas! Jāzina, ko gribās! Jāsāk ar kaut ko vienkāršu un nedrīkst nobīties!” bez ievada, itkā jau gaidītu šo jautājumu, teju pravietiskā, bet omulīgi siltā balsī kundze novilka caur koši sārtajām lūpām.

Iesācējs noteikti varētu mēģināt biezpienmaizi. Krēmīgu biezpiena un olu masu, plānu biskvīta pamatni un labas šķirnes rozīnēm. Kā silta saruna ar sen nesatiktu draugu, kurā sarunas pavediens ir raits un ar pārsteidzošu vieglumu tiek skarti gan dzīves sīkumi un mazas lietas, gan paši pamati un dziļas raizes. Reflektēta, silta vienkāršība, kas visam par pamatu.

Labs sākums ir arī ābolkūka. Ābolu ievārījums, varbūt pat podvila, iespiesta starp divām kārtaina biskvīta plāksnēm. Pārsteidzoša vienkārša sajūta ar skaidru un labi redzamu dinamiku, kā laiska pastaiga gar jūru saulainā rudens vai pavasara dienā vai brauciens pa vientuļu lauku ceļu.

Neviens jau nav teicis, ka sākumam jābūt vienkāršam, kundze baudpilni krekšķinot bubināja. Tā var būt arī ogu plātsmaize, vai ābolu/upeņu drumstalkūka. Pamatīga, ar teju nepārvaramu, pat lipīgu, saldumu, kurā saķep satraukums, raizes un mūžīgais dialogs ar sevi. Miers, kā betons. Bet ogas - tās notur gaisā un neļauj ieķept možumam, un saplīst cerību stikliņiem, atstājot nelielu aušīguma garšu.

Prasmīgāks baudītājs, protams, meklēs, ko sarežģītāku. Pavlovas kūka ir labs izaicinājums pat prasmīgam konditoram un vienlaikus pieprasa arī meistarīgu gardēdi. Tādu kurš var ļauties gan tūlītējam, teju dzīvnieciskam priekam - kā malks, vēsa nākamās dienas alus, kā gaidīta vēstule, kā bērna smaids vai mīļotā rokas uz gurniem. Bet arī tādu, kurš priekā nepazaudēs sevi un ievēros pamatīgumu, kas kā neredzama armatūra caurauž gaisīgo masu. Dievišķais, kas skaidri jūtams arī priekš cilvēka nošķirtajās lietās.

“Mana mīļākā? Ļoti, ļoti grūts jautājums.” Kundze raudzījās Lindas apstulbušajā sejā. Nezinu vai mīļākā, bet ir viena, no kuras nekad nevaru atgūties. Tur vitrīnas augšpusē guļ napoleons. Pat nepieredzējis garšotājs pamanīs, ka konditoru spārnojis vizionārs neprāts no vienas, bet meistarīgs apdoms no otras puses. Mīklas trauslums, krēma maigais liegums, neuzkrītošas bet svarīgas drumstalas, šķietami neiederīga citrona nots, kā dzimumzīme un skaistas sievietes sejas, kas piestāv tikai un vienīgi viņai. Liekas, ka telpā ir ienācis Dievs, kurš, uz brīdi piemirsis tavus grēkus, vēlas dalīt ar tevi īsu svētbrīdi. Kāpnes uz debesīm un vienas plaukstas plaukšķis. Nekas vairāk, bet ne par santīmu mazāk.

Linda nezināja, ko teikt un raudzījās kundzē kā vācu aitu suns - ar iešķiebtu galvu un vienlaicīgu neizpratni un apbrīnu. Brīdi pirms citronu kūkas gabaliņa pazušanas mutē, kundze paraudzījās apkārt: “Nav nemaz tik svarīgi, ko izvēlies. Svarīgi ir nedomāt visām kūkām reizē - tad gan viss pārvēršas primordiālā miltu un olu haosā, kurā neko nevar pamanīt - tikai apjukt un uzresnēt.”