svesinieks (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} svesinieks) rakstīja,@ 2020-08-31 11:59:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
#SeasonChange
Viņš vienmēr atbrauca ar vilcienu no Sanktpēterburgas. Mazliet saņūčātās vienmēr mazliet valgās drēbēs, kas smaržoja pēc kafijas un tabakas. Tērpies garā bēšīgā mētelī un nesot apbružātu ādas portfeli, uzmeklēja iecienīto belašu vietu pie stacijas un palūdza omulīgajai pārdevējai 2 hinkāļus un šķautņaino glāzīti degvīna. Viņš noraudzījās, kā pēdējā vakara saule pamet pilsētas telpu un pamazām to aizstāj vēss mākslīgais apgaismojums. Viņš raudzījās, kā mazliet drēgns vējš liek ļaudīm piesegt kailos plecus un skaistās kājas.
Viņš labi zināja, ka viņu neviens negaida - neviens negrib iesnas, apkures rēķinus, nokaltušas lapas un veļus, kas grabinās pie visiem dvēseles pakšiem. Nekad viņam neizdevās triki ar pāris āboliem, ķirbjiem, zīlēm un krāsainu lapu virtenēm. Pat tad, kāds priecājās par krāsainajām lapām, dzidrajām debesīm vai siltu tēju - varēja just, ka ir prieks caur sakostiem zobiem, kā par nesekmīgu skolēnu, kurš atnesis mājās četrinieku kādā nebūtiskā priekšmetā. Patīkami - bet uz kopējā fona, būtiskas nozīmes tam nav.
Cik gan labi būtu, ja kaut reizi pret viņu izturētos, kā pret skaisto, vaļšķīgo priekšgājēju. Viņš zināja, ka jau februārī ļaudis snaiksta degunus, vai neredz to nākam, vai gaisā nevar samanīt viegli silti elpu, vai kādu nobriedušu pumpuru. Bet visā viņas klātbūtnes laikā, katru dienu svinēja, kā nošķirtu priekš dieva, pat bez nekāda iemesla. Viņas pieskāriens tik liegs, pļavas tik zaļas, dzērieni vēsi un pat viņas lietus ir tik silts, ka ļaudis klaiņo pa ielām, nevērīgi piesedzoties ar lietussargu, nevis cenšoties noslēpties vārtrūmē vai piečurātā autobusa pieturā. Puiši, meitenes, dāmas un kungi, kā iemīlējušies, nekautrīgi pavēra savus logus, drēbes un mašīnas logus, lai viņa tiem labāk tiktu klāt un varētu pabužināt ar vēju, pasildīt ar sauli vai veldzēt ar smalku lietutiņu. Kāda gan ir sajūta, būt tik ļoti mīlētam kā viņai.
Saskumis viņš izdzēra otru pusi simtiņa, un uzkoda padzisušo hinkāli. Degvīns no iekšas sildīja, spītējot mūžīgi mitrajam džemperim. Dažkārt šķiet, ka, dzestri svaigais gaiss, kurā vēl skaidri jūtams vasaras pieskāriens - tas laikam ir pats labākais, kas man ir.
Viņš vienmēr atbrauca ar vilcienu no Sanktpēterburgas. Mazliet saņūčātās vienmēr mazliet valgās drēbēs, kas smaržoja pēc kafijas un tabakas. Tērpies garā bēšīgā mētelī un nesot apbružātu ādas portfeli, uzmeklēja iecienīto belašu vietu pie stacijas un palūdza omulīgajai pārdevējai 2 hinkāļus un šķautņaino glāzīti degvīna. Viņš noraudzījās, kā pēdējā vakara saule pamet pilsētas telpu un pamazām to aizstāj vēss mākslīgais apgaismojums. Viņš raudzījās, kā mazliet drēgns vējš liek ļaudīm piesegt kailos plecus un skaistās kājas.
Viņš labi zināja, ka viņu neviens negaida - neviens negrib iesnas, apkures rēķinus, nokaltušas lapas un veļus, kas grabinās pie visiem dvēseles pakšiem. Nekad viņam neizdevās triki ar pāris āboliem, ķirbjiem, zīlēm un krāsainu lapu virtenēm. Pat tad, kāds priecājās par krāsainajām lapām, dzidrajām debesīm vai siltu tēju - varēja just, ka ir prieks caur sakostiem zobiem, kā par nesekmīgu skolēnu, kurš atnesis mājās četrinieku kādā nebūtiskā priekšmetā. Patīkami - bet uz kopējā fona, būtiskas nozīmes tam nav.
Cik gan labi būtu, ja kaut reizi pret viņu izturētos, kā pret skaisto, vaļšķīgo priekšgājēju. Viņš zināja, ka jau februārī ļaudis snaiksta degunus, vai neredz to nākam, vai gaisā nevar samanīt viegli silti elpu, vai kādu nobriedušu pumpuru. Bet visā viņas klātbūtnes laikā, katru dienu svinēja, kā nošķirtu priekš dieva, pat bez nekāda iemesla. Viņas pieskāriens tik liegs, pļavas tik zaļas, dzērieni vēsi un pat viņas lietus ir tik silts, ka ļaudis klaiņo pa ielām, nevērīgi piesedzoties ar lietussargu, nevis cenšoties noslēpties vārtrūmē vai piečurātā autobusa pieturā. Puiši, meitenes, dāmas un kungi, kā iemīlējušies, nekautrīgi pavēra savus logus, drēbes un mašīnas logus, lai viņa tiem labāk tiktu klāt un varētu pabužināt ar vēju, pasildīt ar sauli vai veldzēt ar smalku lietutiņu. Kāda gan ir sajūta, būt tik ļoti mīlētam kā viņai.
Saskumis viņš izdzēra otru pusi simtiņa, un uzkoda padzisušo hinkāli. Degvīns no iekšas sildīja, spītējot mūžīgi mitrajam džemperim. Dažkārt šķiet, ka, dzestri svaigais gaiss, kurā vēl skaidri jūtams vasaras pieskāriens - tas laikam ir pats labākais, kas man ir.
