#DarManTēvis
Pamanīju, ka kādas augsti cienījamas lietotājas izveidojusies diskusija par augstāko izglītību Latvijā. Tur sastājies pūlis spārda nabaga Latvijas augstākās izglītības iestādes un teju ikviens piekrīt, ka ir ļoti slikti. Daži bikli iebilst, ka ir dažas vietas, kur ir mazāk slikti, bet nu kopumā visviens – ir bēdīgi un var šūdināt sēru drānas, bet pie galdnieka darināt zārku Latvijas terciārajai izglītībai. Es arī gribu piemest mazliet malkas un divus centus.

Pirmkārt – ir jāpiekrīt – ir vietas, kur ir ļoti slikti. Ir vietas, kur veci neieinteresēti cilvēki, kuriem rūp pēc iespējas mierīgāk sagaidīt penzijas gadus, par valsts naudu docē 20 gadus vecus materiālu viegla grāda tīkotājiem. Rezultāts, protams, ir paredzams un ar izglītības kvalitāti nesavienojams. Domāju, ka programmas, nodaļas vai pat fakultātes ar šādu pieeju ir ikvienā vai gandrīz ikvienā valsts augstskolā. Īpaši čābīgi ir reģionos, kur katrs studējošais ir zelta vērtē un izvirzīt pret viņu nopietnas prasības, nozīmē zāģēt zaru uz kura pat sēdi, jo pie augstskolas durvīm cilvēki rindā nestāv un bieži neizdodas aizpildīt pat budžeta vietas. Padzenot vieglā grāda tīkotājus, naudu nevarēs samaksāt pat vecajam docētājam un būs sperts kārtējais solis tuvāk durvju slēgšanai. Iemesli tam protams ir dažādi – iestādes kultūra, studējošo motivācija, Latvijas mazums, globālā konkurence. Bet viens no iemesliem noteikti ir nauda.

Ja infrastruktūra un materiāltehniskais nodrošinājums, vismaz kaut kādā mērā, aplaistīts ar struktūrfondu naudiņu. Tad atalgojums docētājiem, ar izņēmumiem, un doktorantiem ir smieklīgs. Piemēram, mana virziena LU programmā doktorants var piedalīties konkursā (konkursā, lol) par 117 EUR stipendiju. Bez doktorantiem nav pasniedzēju, bez pasniedzējiem nav doktorantu. Par situāciju liecina katra reize, kad uzpeld kāds akadēmiskā darba sludinājums, kas meklē institūta direktoru par 1000 EUR mēnesī, bet prasa 10 gadu pieredzi laukā, doktora grādu un orientāciju uz izcilību. Papildu jāņem vērā visas nianses ar slodzēm, jo ne visi pasniedzēji var savākt pilnu slodzi, docējot kursus, kuri tiem padodas – kas vai nu rezultējas smieklīgā algā, vai teju fiktīvos kursos slodzes veidošanai. Noteikti jāmin arī akadēmiskā personāla ievēlēšana, kas vispār ir savāda vadības organizācijas pieeja, ko, manuprāt, pārāk viegli izmantot ļaunprātīgi.

Liekas, ka nereti esot augstskolās klātienē tīri sajūtu ziņā var sajust to ka ir bēdīgi. Pie iebrūnējušajiem koka paneļiem, vai tūkstošgades sākumā veikta eiroremonta pieskrūvētais struktūrfondu vizuālais ansamblis, kas liecina par ieguldījumiem, tīri emocionāli saistās ar situāciju kopumā. Kā mēģinājums pie pensijas vecumu sasniegušā nihilistiskā pasniedzēja, pieskrūvēt birku “augstākās izglītības kvalitāte”.

Bet kāpēc iesāku rakstīt!? Jo gribēju teikt, ka ir arī jāpasaka dažas labas lietas:

Teju katrā AII (arī mazajās) ir viena vai vairākas cilvēku grupas, kurām pateicoties entuziasmam, neformāliem kontaktiem, darba devēju interesēm, iestrādēm, veiksmei un labvēlīgai situācijai ir izdevies radīt tīri pieņemamas studiju programmas. Kā pienenes asfaltā, tās spēj radīt augsti kvalificētus speciālistus, pat piesaistīt doktorantus un iesaistīt viņus projektos, lai studijas doktorantūrā nebūtu tikai ambīciju apliecinājums un dārgs vaļasprieks. Bieži tas ir apliecinājums, ka viens cilvēks savā vietā, nozīmē nenormāli daudz un dažu cilvēku entuziasmam nav robežu. Tas, manuprāt, ir ļoti cienījami un ir labs iemesls būt uzmanīgam, pirms zvana kapracim.

Ir nosacīti elitāras izglītības segments, kas ir labs – SSE, RBS, RGSL, kaut kādā ziņā arī BA. Tiesa gan kāds varētu teikt, ka viņu outuputs ir ļoti saistīts ar inputu – un man nebūtu, ko viņam iebilst. Ja uz tavu iestādi nāk 1) Baltijas ģimnāziju un bakalaurātu absolventi ar zelta diplomiem, kuru rindas paretina ar iestājeksāmeniem un pārrunām un 2) MBA studenti, kas var sagrabināt 25k kompetences celšanai un elitāram tīklošanās pasākumam, tad droši vien var gaidīt arī, ka viņi iznāks ārā galvas tiesu virs pārējiem. Nemaz nerunājot par to, ka, ja tu esi samaksājis mazliet naudas un esi pieradis pie zināmas kvalitātes, tu droši vien nekautrējies to prasīt arī no mācībspēkiem un studiju biedriem. Bet tā jau tāda konceptuāla izglītības sistēmas problēma visos līmeņos.

Bet arī meinstrīmā ir labas lietas. Ir lielās universitātes, kas strādā gan pie sniegumā balstītas docētāju novērtēšanas sistēmas, studējošo atsauksmju izmantošanas, mācībspēku pedagoģisko prasmju celšanas (kas nez kāpēc tikai vispārējā izglītībā šķiet pašsaprotami), gados jauniem cilvēkiem vadībā un citām iniciatīvām, kas noteikti ir force for good. Lielajās Universitātēs domāju, ka teju katrā fakultātē var atrast vismaz vienu studiju programmu, kura ir laba, vai vismaz ok. Domāju, ka arī reģionālās universitātēs ir pa kādai labai vai ciešamai studiju programmai, īpaši uz profesionālu sagatavošanu orientētās studiju programmu vidū. Tāpat domāju, ka ir 1.līmeņa augstākās profesionālās izglītības programmas, kuras ir ļoti foršas, nereti pat foršākas, kā bakalaura.

Pats nāku no LUSZF, kur pēc 5 gadu studijām kopumā varētu teikt, ka bija labi. Jāatzīst, ka kopumā aptuveni 1/4 daļa kursu bija viduvēji vai vāji, vēl kāda 1/4 ļoti labi un izcili un aptuveni puse vienkārši o.k. kursu. Semestri pavadot Helsinku Universitātē nebija tā, ka bija “diena pret nakti” sajūta, lai gan biju gatavs tam, ka jutīšos, kā ar cauru džutas maisu piesedzies speķains zemnieks. Bija daudz lietu, kas bija foršākas, bet noteikti ne tā, ka varētu runāt par fundamentāli atšķirīgu kvalitāti un izpratni par studiju procesu.