#Pa Eiropu klīst rēgs
Pirms kāda laika noskatījos IQ2 debati “Capitalism is a blessing” un esmu redzējis arī citas līdzīgas domapmaiņas. Latvijas telpā, gan visādas lipīgu zociķu idejas ir visai pieticīgas vērienā un pamatā aprobežojas ar diskusijām par labklājības un sociālās drošības politikas tvērumu. Bet droši vien, ka pēc 50 gadiem “sociālistu paradīzes” triāla versijas, rokas neceļas runāt par to, ka tirgus ekonomikai ir arī kādas ēnas puses. Droši vien nepalīdz arī tas, ka visas vietas, kur iemāca lasīt un rakstīt, ir ar kapitāla garšiņu lielākā vai mazākā mērā, bet tas jau ir cits stāsts.

Man liekas, ka sociālisma idejām ir slikts mārketings un pozicionējums (diezgan likumsakarīgi). Gan iepriekš minētajā debatē, gan kopumā daudz runā par 1) ekoloģiju un resursu ierobežotība, 2) globālo nevienlīdzību un 3) varas attiecību asimetriju starp darba devēju un darba ņēmēju, 4) lielu uzņēmumu milzīgais varas potenciāls globālā līmenī un 5) nestabilitāte un ekonomikas cikliskums. Visas šīs ir svarīgas lietas, bet tām ir maza pievilcība no “pārdošanas” perspektīvas.

Kapitālisms piedāvā katram cilvēkam skaidrus taustāmus ieguvumus, ko ir apliecinājis praksē – spēju nodrošināt lielu cilvēku daudzumu ar plaša spektra precēm un pakalpojumiem par iespējami zemu cenu un radīt būtisku materiālas labklājības pieaugumu. Sociālisms piedāvā vispārīgus, filozofiskus un no lietotāja perspektīvas bieži atsvešinātus argumentus. Turklāt, saprotamu iemeslu dēļ, izvēlas par praktisko pieredzi nerunāt. Bet sociālismam vajadzētu būt pievilcīgākam – un liekas, dīvaini, ka viens no klasiskajiem sociālisma argumentiem tikpat kā netiek skarts mūsdienu publiskajās debatēs.

Proti, kapitālisms saražo un pārdod prātam neaptveramu daudzumu nejēdzīgas huiņas. Simtiem dažādu iekārtu un mašīnu, kurām ik gadu iznāk jauni modeļi, preces, pakalpojumi un pasākumi, kas robežojas ar plānprātību, turklāt ne tikai fiziska, bet arī intelektuāla darba produkti. Viss tas resurss varētu būt labāka pielietojuma vērts – mēs varētu strādāt mazāk stundas, pabarot vairāk cilvēku un/vai labāk pavadīt laiku. Mums nebūtu jaunākais telefons un ierobežota automašīnu izvēle, bet varbūt tas būtu tā vērts.

Šī tēma ir būtiski atšķiras no radniecīgās “uzkrāt kapitālu ir neētiski” un ir drīzāk saistīta ar tādu labāku kopējo resursu (gan darba, gan fizisko) izmantošanu. Mēs varētu ražot mazāk dažādu preču un pakalpojumu, ieguldīt mazāk resursu jaunu pakalpojumu attīstībā un pārdošanā un vispār mazāk domāt par lietām un naudu kā galveno panākumu apliecinājumu. Lūk, tāds piedāvājums man kā mazajam cilvēkam, darba ņēmējam man šķiet saistošs. Sak’ “Varēsi strādāt 4h dienā un ne tikai pabarot ģimeni, bet arī pavadīt kopā daudz laika, bet nebūs aifons, smskredīts, aperols, instagrams un desa mazliet garšos pēc kartona un izklaides iespējas būs nabadzīgas”. Nevis kaut kāda tur, bļaģ, zaļā doma, varas asimetrija vai globālā nevienlīdzība.