Man sāp laika plūdums.

Pavei - tūlīt jau puse no gada būs noļurināta, lai gan tikko vēl bija salūts, šampanietis un jaunās desmitgades sākums. Noteikti nepalīdz ārkārtas situācijas ierobežojumi, kas visām dienām piešķīruši tādu kā murkšķa dienas garšiņu. Strādā, ēd, guli – izskalo un atkārto.

Bet tas nav tikai šodien – vienkārši laiks subjektīvi skrien arvien ātrāk un ātrāk, un ātrāk, un ātrāk.

Liekas, tikko stājos jaunajā darbā ar lielu lepnumu, bet skat jau trešais gads aizritējis, lai gan atceros kā šodien sajūtas, e-pasta tekstus un satraukumu par to, kā pateikt tā laika darba devējam, ka mums laiks šķirties.

Liekas vēl pirms maza brītiņa remontēju tualeti, bet tur jau krāsa vairs nav tik balta, grīda tik spoža, bet poda rieviņās parādījusies pretīga, ilgstošu netīrumu kārta.

Skat vēl var drukāju mācību materiālus vecajam darbam – tie sākuši dzeltēt. Tā laika dokumentu dizains šķiet mazliet atbaidošs.

Kā vakar atceros sajūtu, kad atpakoju jauno datoru un to cik citādāks un foršāks tas likās par veco. Negribas ticēt, ka tačpadā izdilusi bedrīte, eņģītes izļurkājušās, bet viss cietais piebāzts ar šļuru un sūdiem.

Sasodīts vēl vakar sēdējām dziesmusvētku parkā, dzērām aliņu un gaidījām 10. klases iestājeksāmenu rezultātus. Tagad visi nopietni pieauguši ļaudis ar sievām, vīriem, bērniem. Rūpestu un atbildībām.

Pulksteņa svārsts kustās arvien ātrāk. Dažkārt šķiet, ka tā galā iesiets dzirnakmens visu samaļ un tuvina entropijai.