#tsepienins

Tikko Latvijas informatīvās telpas ūdens glāzītē bija mazs cepieniņš par Grīziņkalna skeitparkā uzstādītajām netikumībām – trūcīgi ģērbtām, animētām sievietēm ar viegli provokatīvu vēstījumu. Protams, ka tā nav dzimumu līdztiesības manifestācija, īpaši latviskajā tulkojumā, kurā vārdi “kuce” un “nogribējies” ir, manuprāt, emocionāli pielādētāki vai vismaz piedzīvojuši mazāku semantisko inflāciju, kā angļu valodā. Bet man šķiet, ka diskusijā trūkst argumentu par to, ka nežēlastībā kritušie plakāti ir ļoti iederīgi kopējā sabiedriskajā diskursā. Protams, tā dēvētais whataboutisms ir viens no argumentācijas nāves grēkiem, bet ieiet aizaugušā dārzā, norādīt uz vienu no 10 000 gārsām un kliegt, ka “šovinistu mēsli, šis tas, kāpēc mums nav jauku lietu un uz pasaules nevalda miers, saticība un līdztiesība, padomājiet par bērniem” arī nešķiet kā argumentācijas paraugstunda.

Man ir sajūta, ka seksuālā spriedze, arī tās seklākajās manifestācijas formās ir klātesoša tik daudzos kultūrproduktos, vizuālās komunikācijas materiālos, mākslas darbos. Meitenes ar lielām krūtīm un tendences raisošām gūžām reklamē jaunāko alutiņu, mūzikas video krata dibentiņus un dažādos citos veidos nonāk seksuāli uzlādētās situācijās, dziesmu teksti (arī latviešu šlāgeru teksti) ir seksuāli uzlādēti, sociālajos tīklos viena no centrālām tēmām ir parādīt sevi vizuāli pievilcīgā, bet drīzāk seksuālu spriedzi raisošā gaisotnē. Sasodīts, laikā kad gāju vidusskolā man bija Jāņa Rozes grāmatnīcā (vai citā mainstream kancelejas preču veikalā) pagādāta klade ar trūcīgi ģērbtām, animētām meitenēm – ko, manuprāt, var pamatoti uzskatīt par skaidri nolasāmu seksuāli uzlādētu vēstījumu pat necenšoties to īpaši saskatīt.

Vai tas attaisno seksuāli uzlādētus plakātiņus vai viduvēju gaumi? Iespējams, ka nē, bet tas noteikti palīdz saprast, ka tā ir tikai viena no 10 000 gārsām, kuras aug mūsu līdztiesības dārziņā. Laikā, kad teju ikviens vēlas savu produktu, pakalpojumu vai sevi pašu iecept seksuālās spriedzes panējumā ar eļļu un miltiem, šķiet, muļķīgi atrast vienu grēkāzi, piekārt viņu pie kauna staba un sākt viņam stāstīt par brokoļiem, burkāniem un oglekļa pēdu, ko veido dzīvnieku produktu lietošana uzturā.

Varbūt vaina ir publiskajā finansējumā, kas tad nu uzliktu par pienākumu veidot neitrālu vai labvēlīgu saturu, īpaši jauniešu auditorijā. Droši vien tam es varētu piekrist, vismaz teorētiski – sak’ mēs par nodokļu maksātāju naudu nezīmēsim pupus un dibenus un nerakstīsim “Kuces, klūp jo iepiš vēso, būdamas pirmās līgā!”. Ar prātu es tam varu piekrist, bet ar sirdi man šķiet, ka tā ir tāda publiskā finansējuma saņēmēju kastrācija. Sak’ “Veidojiet jel jauniešiem saprotamu un saistošu saturu..”, bet tikai iztieciet bez lamu vārdiem, jēliem jokiem, edgy jokiem, divdomīgiem jokiem, ieročiem, dzimumlomu stereotipiem, citiem stereotipiem, bīstamām nodarbēm, atkarību izraisošām vielām un procesiem un citām sliktām lietām, kuras nejaušas sakritības dēļ ir interesantas un saistošas gan jauniešiem gan pieaugušajiem. Dienas beigās komunikācija nonāk līdz “Bukletam, par jauniešu iespējām Eiropas Savienībā” un iespēju nofotografēties ar slimību profilakses un kontroles centra talismanu Lācīti – tīrīti, kas vienmēr mazgā rokas, tāpēc nesaslimst ar A hepatītu.