svesinieks (svesinieks) rakstīja, @ 2019-07-04 11:27:00 |
|
|||
Mūzika: | New wawy - pirmais līgā |
#tsepienins
Tikko Latvijas informatīvās telpas ūdens glāzītē bija mazs
cepieniņš par Grīziņkalna skeitparkā uzstādītajām netikumībām – trūcīgi ģērbtām,
animētām sievietēm ar viegli provokatīvu vēstījumu. Protams, ka tā nav dzimumu
līdztiesības manifestācija, īpaši latviskajā tulkojumā, kurā vārdi “kuce” un “nogribējies”
ir, manuprāt, emocionāli pielādētāki vai vismaz piedzīvojuši mazāku semantisko
inflāciju, kā angļu valodā. Bet man šķiet, ka diskusijā trūkst argumentu par to,
ka nežēlastībā kritušie plakāti ir ļoti iederīgi kopējā sabiedriskajā diskursā.
Protams, tā dēvētais whataboutisms ir viens no argumentācijas nāves
grēkiem, bet ieiet aizaugušā dārzā, norādīt uz vienu no 10 000 gārsām un
kliegt, ka “šovinistu mēsli, šis tas, kāpēc mums nav jauku lietu un uz pasaules
nevalda miers, saticība un līdztiesība, padomājiet par bērniem” arī nešķiet kā
argumentācijas paraugstunda.
Man ir sajūta, ka seksuālā spriedze,
arī tās seklākajās manifestācijas formās ir klātesoša tik daudzos kultūrproduktos,
vizuālās komunikācijas materiālos, mākslas darbos. Meitenes ar lielām krūtīm un
tendences raisošām gūžām reklamē jaunāko alutiņu, mūzikas video krata dibentiņus
un dažādos citos veidos nonāk seksuāli uzlādētās situācijās, dziesmu teksti
(arī latviešu šlāgeru teksti) ir seksuāli uzlādēti, sociālajos tīklos viena no centrālām
tēmām ir parādīt sevi vizuāli pievilcīgā, bet drīzāk seksuālu spriedzi raisošā gaisotnē.
Sasodīts, laikā kad gāju vidusskolā man bija Jāņa Rozes grāmatnīcā (vai citā
mainstream kancelejas preču veikalā) pagādāta klade ar trūcīgi ģērbtām,
animētām meitenēm – ko, manuprāt, var pamatoti uzskatīt par skaidri nolasāmu
seksuāli uzlādētu vēstījumu pat necenšoties to īpaši saskatīt.
Vai tas attaisno seksuāli
uzlādētus plakātiņus vai viduvēju gaumi? Iespējams, ka nē, bet tas noteikti
palīdz saprast, ka tā ir tikai viena no 10 000 gārsām, kuras aug mūsu
līdztiesības dārziņā. Laikā, kad teju ikviens vēlas savu produktu, pakalpojumu
vai sevi pašu iecept seksuālās spriedzes panējumā ar eļļu un miltiem, šķiet,
muļķīgi atrast vienu grēkāzi, piekārt viņu pie kauna staba un sākt viņam
stāstīt par brokoļiem, burkāniem un oglekļa pēdu, ko veido dzīvnieku produktu
lietošana uzturā.
Varbūt vaina ir publiskajā finansējumā,
kas tad nu uzliktu par pienākumu veidot neitrālu vai labvēlīgu saturu, īpaši
jauniešu auditorijā. Droši vien tam es varētu piekrist, vismaz teorētiski – sak’
mēs par nodokļu maksātāju naudu nezīmēsim pupus un dibenus un nerakstīsim “Kuces,
klūp jo iepiš vēso, būdamas pirmās līgā!”. Ar prātu es tam varu piekrist,
bet ar sirdi man šķiet, ka tā ir tāda publiskā finansējuma saņēmēju kastrācija.
Sak’ “Veidojiet jel jauniešiem saprotamu un saistošu saturu..”, bet tikai iztieciet
bez lamu vārdiem, jēliem jokiem, edgy jokiem, divdomīgiem jokiem, ieročiem, dzimumlomu
stereotipiem, citiem stereotipiem, bīstamām nodarbēm, atkarību izraisošām
vielām un procesiem un citām sliktām lietām, kuras nejaušas sakritības dēļ ir
interesantas un saistošas gan jauniešiem gan pieaugušajiem. Dienas beigās komunikācija
nonāk līdz “Bukletam, par jauniešu iespējām Eiropas Savienībā” un iespēju nofotografēties
ar slimību profilakses un kontroles centra talismanu Lācīti – tīrīti, kas
vienmēr mazgā rokas, tāpēc nesaslimst ar A hepatītu.