Mūzika:

Menuets - Dzeguzes Balss

#Otherside

Labvakar, cienījamie klausītāji! Šovakar pie Jums ir raidījums “Otra puse” un, kā vienmēr, pie mums ciemos ir kāds īpašs viesis no aizsaules. Šovakar pie mums viesojas Jānis Mencis – matemātikas skolotājs, izcilu matemātikas metodisko materiālu autors, profesors, televīzijas raidījumu vadītājs, ģimenes cilvēks, triju zvaigžņu ordeņa kavalieris. Labvakar, tas ir liels gods!

Labvakar, tas ir liels prieks šeit būt.

Kā, ir tur aiz baltā šķidrauta aizkariem?

Nevēlos klausītājiem nolaupīt patīkamus pārsteigumus. Teikšu tikai, ka pat vispārdrošākie minējumi ir kļūdaini, turklāt, visticamāk, aizsaules pieredze ir ļoti individuāla.

Saprotami, bet Jūs, protams, nevarat mums pārmest, ka vaicājam?

Nevaru gan… (smejas)

Pirms raidījuma centāmies īsā materiālā, apkopot galvenās tendences matemātikas metodikā un nozarē kopumā, vai Jums ir sanācis ar tām iepazīties?

Jā,  turklāt, pie mums – otrā pusē, neticēsiet, bet neesmu vienīgais matemātiķis, tā kā diezgan labi apjaušu kas notiek. Kā vienmēr, ir lietas, kas man liekas ļoti vērtīgas un ir lietas, kas pavisam iet “garām kasei”, vismaz manā skatījumā.

Vai varat pastāstīt nedaudz vairāk?

Vērtīgi, ka matemātika, ļoti skaidrā un sataustāmā veidā veido ļoti daudzu cilvēku ikdienu. Datori un programmvadāmas ierīces, dati un to analīzes mehānismi un, protams, skaitļošanas jaudas ir kļuvušas pieejamas ikvienam. Daudzi matemātiski domājoši cilvēki var veidot savu karjeru un veidot lietas, kuras pirms 20 gadiem bija dažu institūtu vai pat tikai futūristisku nojausmu līmenī. Nenoliedzami šis ir skaists un iespējām bagāts laiks, lai būtu matemātiķim.

Bet, kas tad ir tās lietas, kas iet “garām kasei”?           

Matemātikas instrumentalizācija mani no vienas puses sajūsmina, no otras skumdina. Protams, ka no tāda dzīves kvalitātes viedokļa ir labi, ka matemātiķis nevis kaut ko rēķina netīrā institūta pagrabā uz entuziasma pamata, bet sēž skaistā birojā ar dārgām mēbelēm, un aizsmēķē cigārus ar 100 dolāru banknotēm, ved sievu labās pusdienās. No otras puses, manā pieredzē viselegantākie aprēķini top netīrā pagrabā uz nospeķota datora – par naudu var nopirkt tikai, kādu daļu no zinātniskā entuziasma. Otra tendence, kas man liekas satraucoša ir ētikas dimensija – jā, pašlaik skaitļošanas jauda un pieejamie analīzes instrumenti ļauj izrēķināt daudzas lietas, daļa no kurām man nešķiet vērtīgas. Neticu, ka ir atbalstāmi, ka matemātiķis veido statistiskos modeļos, kas aprēķina, kā ar vismazāko risku iedzīt pēc iespējas lielākā kredītu jūgā vislielāko cilvēku skaitu, lai tas nestu vislielāko peļņu. Protams, ka aprēķins ir elegants un sarežģīts, bet vai Jūs aiz tā varētu nostāties un teikt, ka šis manas zinātniskās disciplīnas zieds? Vai liekas labi aprēķināt, kuri krāsu spektri un kādās kombinācijās liks tavā ātrās ēdināšanas bistro apēst visvairāk kotlešmaizīšu un ceptu kartupeļu? Vai liekas krietni veikt privātos datos balstītus aprēķinus, lai pareizā brīdī pārdotu tev putekļsūcēju? Šķiet, būšu aizrunājies – mums tur otrā pusē zūd laika izjūta. (Smejas)

Nē, nekas, manuprāt, ļoti interesanti un ieskatiem bagāti. Jūs droši turpināt, mēs nekur nesteidzamies, redziet, mūsu ētera laiks nav pārāk dārgs. (smejas)

Redziet, man liekas ar digitālo laikmetu, mēs sapratām, ka varam sarēķināt jūtas. Bailes, nedrošības, dzimumdziņu, pārliecības, vēlmes, panākumu garšu un visus citus cilvēka dzinuļus  - mēs visu to varam ielikt modeļos un sarēķināt, lai maksimizētu peļņu. Nepārprotiet, es neesmu nekāds sociālists un man ir pavisam mazliet žēl, ka savas dzīves lielāko daļu nodzīvoju ārpus tirgus ekonomikas – man vienkārši liekas, ka tas ir solis par tālu. Neesmu arī pārlieku ētisks cilvēks, kāds pat varētu teikt, ka dzīvē esmu vadījies pēc aprēķina. (smejas). Bet tā nav īsti tirgus ekonomika, ja veikli matemātiķi sarēķina tava apzinātā prāta trūkumus un tos izmanto, lai pārdotu preces un pakalpojumus, kas vairo ļaunumu pasaulē. Lai arī mani tas tieši vairs neskar, es uz to raugos un mani tas skumdina – man šķiet, ka arī tirgus ekonomikā ir neliela vieta ētiskām pārdomām kopīgas dzīves kvalitātes vārdā.

Paldies. Lai arī neesmu matemātiķe arī reizēm jūtos tāpat, bet šķiet mazliet esam novirzījušies no mūsu ieteiktās tēmas. Raidījuma noslēgumā, es ļoti vēlētos dzirdēt Jūsu domas, par matemātikas pedagoģiskajām tendencēm?

Kopumā jau neteiktu, ka daudz kas ir mainījies – manis veidotos uzdevumos joprojām risina skolēni visā pasaulē, vai vismaz lielā tās daļā. Mani mazliet satrauc tā mīkstčaulīgā izturēšanās pret skolēniem. Man ir sajūta, ka pašlaik skolēnus pārāk sargā no pārpūlēšanās. Matemātika, lielā mērā, ir kā mūzikas instruments – ļoti aizraujoša, bet ar stāvu mācīšanās līkni, kurai jāpārkāpj, lai varētu veikt virtuozus un elegantus aprēķinus. Un skolotājam ir reizē jāstumj, jādzen un jāvelk skolēns tajā līknē augšā, vienlaikus nezaudējot cieņpilnu attieksmi vienam pret otru. Tas pats attiecināms uz citām zinātnes disciplīnām, bet man šķiet, ka uz matemātiku tādā vistiešākajā veidā – jo tu beigās paliec ar zīmuli, papīru, mirgojošu kursoru un savu prāta labirintiem. Vienlaikus nevar noliegt, ka mūsdienās ir vairāk pedagogu, kas domā kategorijās ‘Students nav trauks, kas jāpiepilda, bet lāpa, kas jāaizdedz”, domāju, ka tas kopumā vērtējams pozitīvi, bet bez disciplīnas un smaga darba daudzi talanti paliek neuzplaukuši. Vai tas ir labi vai slikti… nezinu!

Liels paldies. Man šķiet, ka mūsu klausītājiem noteikti būs par ko padomāt. Vai ir kaut kas, ko vēlaties piebilst raidījuma noslēgumā? Varbūt kāds novēlējums?

Gribētos visiem novēlēt vairāk krietnuma un paļāvības. Gribētu arī visiem saprast, ka jums ir 10 pirksti, nevis divas rokas ar 5 pirkstiem katrā – tas ir svarīgāk, nekā Jūs domājat.

Paldies. Liels paldies, ka atradāt laiku pie mums atnākt.

Laiks, jau vairāk tāds Jums saistošs jēdziens. (smejas)

Tagad skan mūsu raidījuma viesa izvēlēta mūzika. Nākamnedēļ, mums būs kāds īpašs viesis, kas no īpašas perspektīvas pastāstīs valsts drošības komitejas darbību Padomju Latvijā. Arlabvakaru un uz sadzirdēšanos.