#Ījabs
Man ir tik dikti žēl, ka Ījabs startēs EP vēlēšanās. Protams, ka viņš ir jēgpilns kandidāts un viens no retajiem, kas interesējās par Eiropas politiku kopumā (gan EU gan atsevišķās valstīs) un gana intelektuāli glīts, lai nedarītu kaunu, kas zina varbūt pat paspīdētu ar kādu krietnu runu vai jēgpilni atbalstītu kādu lv svarīgu iniciatīvu. Bet kopumā – būsim godīgi, EP deputāts ir prestiža amats, kur griež lentītes, brauc ar Mersedesu, apmainās ar laipnībām un veic citas aktivitātes, ar kurām var tikt galā arī cilvēks bez doktora grāda sociālajās zinātnēs. Nu vai arī netikt galā un veidot vienu no 751 cilvēku lielās masas.

Ījaba devumu Latvijā ir grūti pārvērtēt. Viņš ir gan tulkojis un rediģējis un sarakstījis pats dažādus garlaicīgus, bet politikas zinātnei vērtīgus izdevumus, pašaizliedzīgi un aizrautīgi strādājis universitātē un viņa aiziešana no lv scēnas nozīmēs retināt jau tā vājās Latvijas politolodziņu rindas. Bet, kas, manuprāt, pats svarīgākais Ījabs ir bijis apbrīnojami teicams sociālpolitisko aktualitāšu komentētājs. Cik tad Latvijā ir cilvēku, kuru sarakstīto ir prieks izlasīt, turklāt pat tad, ja varbūt nav tieši lasītāja idejiskajam flangam atbilstošs teksts. Cik ir tādu, kas var kaut nedaudz plašākai auditorijai saistoši pastāstīt par paternālismu, nacionālismu, populismu un citām idejām, par kurām lv tiek runāts maz, vai tiek runāts tikai atsevišķos ideoloģiski pielādētos griezumos. Liepnieks? Domburs? (Bet Domburs neraksta) Sakss? (Bet Sakss neraksta par politiku un tad kad rakstīja, tad pēc Saskaņas pasūtījuma), Ikstens? (Ikstens jau ir kļuvis par augstraudzes akadēmisko personālu, kam labāk ne par ko neizteikties), Korbins? (Bet Korbins vairs neraksta?). Paliek tikai visādas Kreituses, Ostrovskas, Rajevski un citi ļaudis, kas izsakās reti un tendenciozi turklāt pārsvarā pēc mediju pieprasījuma un bez īpašas vērtības vai ieskata.

Un tad ir visādi gaišie ļaudis, kas dzīvo rimtu akadēmisko dzīvi un rokas ar sociālpolitisko procesu skaidrojumu plašākai sabiedrībai nesmērē. Protams, ja par plašāku sabiedrību var nodēvēt politikas zinātnes studentus, satori un rīgas laika lasītājus - bet tāpat tā ir plašāka auditorija, kā cilvēki, kas lasa "Latvijas intereses Eiropas savienībā" vai “Political science quarterly”, ko visticamāk izlasa tikai autors un korektors.

Es ticu, ka Ījabs ir to pelnījis - intelektuālu sabiedrību, labu atalgojumu un pensiju, dzēruša Junkera apčamdījienu, mersedesu un ballīti pēc Strasbūras sesijas un piesēst Briseles parkā uz soliņa ar putojošu dzērienu. Bet man ir ļoti žēl, ka mēs zaudējam politikas zinātnieku un publicistu, kurā, vismaz man, bija aizraujoši klausīties. Protams, var jau būt ka neievēlēs, bet tāpat tas nozīmē, ka viņš būs kādu brīdi bijis konkrēta politiskā spēka kandidāts – novērojamais objekts, līdzdalībnieks – nevis objektīvs vērotājs. Tas nav zīmogs uz dzīvi, bet vismaz uz vērā ņemamu laiku.