Ziedonis, Visums un krievi
Nepagāja ne 10 gadu, kad apmeklēju Ziedoni un visumu. Kopumā jau kruta, lai gan neteiktu, ka baigi ir ar ko salīdzināt (neteiktu, ka esmu kaislīgs teātra apmeklētājs, mīksti izsakoties). Bija daudz jauku ainu, brīnišķīgi aktieri, laba enerģija, latviešiem neraksturīgi jauks humors (tostarp pašiem par sevi un VVF), atsevišķas ainas ar pretenzijām uz kosmisku dziļumu un izpratni par cilvēku vietu starp laika un dzīves ritējuma nepielūdzamajiem zobratiem, kas ļauj pieciest, pat nepamanīt mazāk veiksmīgās. Vienvārdsakot kopumā brīnišķīga pieredze.

Bet es nesapratu beigas. Vismaz es ceru, ka es nesapratu beigas. Beigās Ziedonis saka, ka viņš iet garām vecrīgas tantiņai/ubadzītei/dejotājai ar maģīti, kas nejēdzīgi, un "Kas viņai tāds Ziedonis". Visi aktieri noskatās tantiņas dejā, skanot "Dziesmiņai par prieku" (Nekad neesmu sajutis, kā latviešu valodā dziesma var skanēt tik slāviski, ja neskaita "Davajā māriņā") un viņai pievienojas. Mani ļoti mulsināja pēdējais Ziedoņa teksts "Viņa krieviete laikam. Ko viņai tāds Ziedonis". Tas kā es to uztvēru ir, ka Ziedonim un citiem latvju kultūras centieniem nav jēgas, jo tie pazūd uz Padomju kultūras un mūsdienu krievu sekluma fona. Ka tantiņa ("Krieviete laikam") iemieso krievus, kuriem ir uzmīzt uz Ziedoni, viņa dvēseles ļerpatiņu, kas vēl virmo gaisā un latviešu centieniem radīt kādu augstāku kultūru.

Ar vienvārdsakot man likās, ka beigās tiek nevajadzīgi skarts Krievu jautājums un bez piebildes "Krieviete, laikam" mierīgi varēja iztikt. Bez šīs piebildes skatītājs paliktu ar tādu sava veida "Open Ending" un pašreizējais kultūras seklums, postmodernums un nejēdzība netiktu, manuprāt lieki, atributēta kādai etnicitātei. Beigu mesidžs būtu nevis "Krieviem nepiš kultūras centieni", bet gan "Nevienam nepiš augsti kultūras centieni", kas, manuprāt, būtu arī daudz precīzāk. Īpaši neadekvāti, pat liekulīgi, tas šķiet, ņemot vērā, ka, gribam to vai nē, Ziedonis ir I.Ījaba vārdiem izsakoties Padomju siltumnīcā audzis Zieds un noteikti būtu citādāks nedzīvojot Padomju kultūrtelpā un ko tur liegties, nesaņemot valsts atbalstu saviem radošajiem centieniem.

Var jau būt, ka es kaut kā ne tā uztvēru un gluži kā mūsdienu pašpasludinātie Social Justice Warrior saskatu lietas, kuru nav, pat visnevainīgākajos kultūras produktos.