alpu dakteris
atklāšu, kas jums kaiš
7.3.31 16:19 - ai, bailes, bailes, ai, nāves bailes
"nu, es Tev varu pamācīt astoņdesmitos," sacīju deviņdesmitajos dzimušam kimas vaildas paveidam, kad viņš mēģināja uzlikt kaut ko krutu no astoņdesmitajiem, bet saprata, ka nekā nejēdz. tad viņš nobijās, viņa piemēram sekoja arī citi istabā esošie deviņdesmitajos dzimušie divgadnieki. ja viņš kaut ko rubītu no astoņdesmitajiem, viņš sacītu, ka man var pamācīt deviņdesmitos, nodzēstu cigāru, iešņauktu kokaīnu un ierautu viskiju "stulbā zoss".
mazliet nobijies ir arī endzelīna mazdēliņš (tātad man brālēns), bet viņam bija nepieciešami vairāki teikumi, kuros vadošie vārdi bija "smuks", "pālis" un "ņemams". šķiet, ka pēdējā pile viņa baiļu kausā bija tā, ka uzzīmēju viņu. viņam gan no manis nav jābaidās, jo viņš man ļoti atgādina uldi zarembo, pret kuru loloju tikai ļoti siltas un gādīgas jūtas.
vienīgais, kurš līdz šim no manis nav nobijies, ir džeimijs, kurš 88% savas dzīves ir pālī, kad ne tikai jūra, bet arī es esmu līdz ceļiem. džeki, kas apvemj savas bikses un svaidās ar vistiņām, kas pēc ugunsgrēka solveigas izgājieniem jau kļuvušas par kultūrvēsturisku vērtību, nevar baidīties.
6.3.31 23:09
skotijā angliski es runāju tikai ar cilvēkiem, kas lieto līdzskaņus. tātad ne ar skotiem. ar skotiem es runāju latviski, lai mēs būtu kviti - es nesaprotu viņus, viņi nesaprot mani. tas, protams, ir nosacīti, jo viss ir saprotams pēc konteksta, tāpēc es sāku šaubīties par savu mērķi apgūt vismaz septiņas valodas - galvenais taču ir konteksts. bet dažkārt neangliski es runāju arī ar neskotiem. šodien veicī paskatījos, kā sauc pārdevēju. lukasz. LUKASZ!!! tas ir poļu vārds. samaksāju par garneļu čipsiem, kādiem vajadzētu būt arī latvijā, jo esam eiropas savienībā, paskatījos viņam acīs un pateicos skaidrā poļu valodā, apcirtos uz papēdīša otrādi un izgāju ārā. mētra prasīja, vai viņš pasmaidīja. ja gramstīšanos gar saviem dzimumorgāniem var nosaukt par smaidīšanu, tad jā - viņš plati pasmaidīja.
6.3.31 22:45
tā kā šodien ir svētdiena, negājām apskatīt aberdīnas interesanto arhitektūru, bet gan iepazīties ar donas upi, kurā ir smukas krāces un noteikti daudz skābekļa. kad būs mazliet siltāks, mētra ies nodžumīt uz ziemeļjūru, un pēc šīs peldes džeki viņai prasīs: "hey, baby, kas tas par melnumu Tev uz rokas?" tā, protams, būs nafta, jo aberdīna ir eiropas naftas galvaspilsēta, un vienīgie meli tajā visā ir fakts, ka šķidrumiem nemēdz būt galvaspilsētas. iepazināmies ar ziemeļjūras piekrasti un gājām trīties gar virtuvi, kurā bijām ieaicinātas pusdienās. ķīniešu meitene candy ir vēl sīkāks gnomiks nekā es un taisa vēl asākus ēdienu nekā es (viņa noteikti taisītu arī daudz maigākus nekā es, jo es taču vispār netaisu ēst). noņirdzāmies par to, ka mētra nerubī ēst ar kociņiem, bet es visu laiku pieklājīgi mēģināju atteikties no trešā vai piektā ķīnieša maka, ko viņš man cītīgi stūķēja kabatā.
5.3.31 19:25 - skothedi pothedi
kad pirms mēnešiem nopirku ļotenes talonus uz skotiju, nolēmu, ka nevienam neteikšu, ka kaut kur braucu, jo – kas zin – varbūt mana iepriekš nevienam nezināmā aizbraukšana varētu būt laba platforma kaut kā sadiršanai. un, kā zināms, mans dzīves moti paredz, ka galvenais ir kaut ko sadirst. tad, kad aizvakar visiem paziņoju, ka laikam kaut kur aizbraukšu, daži domāja, ka diršu. tātad vēlamais efekts ir sasniegts.
otrkārt, var izvērst teoriju par to, ka uztaisu škandāliņu un prom.
pēdējais cilvēks, ko satiku bija piparrozīte, kurš savu pārtraukuma laiku vairākkārt paildzināja tāpat kā princeses atliek modinātāju no rītiem, kad gribas ātrāk pagulēt. skotija ir aitu zeme, jo pirmie cilvēki, ko redzēju, bija aitas, bet pirmā smaka, ko sajutu ārpus lidostas, bija mēslu smaka. pa ceļam uz glāzgovu, kas ir tāda kā augstprātīga varšava, sapratu, ka kultūraugs numur 1 šeit ir čakšņi (tās ir tādas lielas čužas), bet valdošā reliģija – konkrēts pālis, jo pagaidām neesmu dzirdējusi, ka kāds pateiktu kaut vienu vārdu tā, lai es arī to varētu saprast. vienīgi nopriecājos par divām kundzēm, kas ar mani runāja tā, ka visu varēu saprtast. vēlāk sapratu, kāpēc – viņas ar mani runāja vācu valodā, kas ir visskaidrākā valoda pasaulē (vācieši pālī runā holandiski).
tuvākās nedēļas laikā es noteikti nekāpšu kalnos un nebraukšu ekskursijās, jo esmu bomzis, tāpēc šis būs tīri spirituāls ceļojums. tagad braucu megabusā uz skotijas dīdžeju galvaspilsētu, un te autobusā var tvītot!!!11!!1 tas ir super. Megabusam pakaļ skrien aitas un m83 leik domāt, ka šis būs tik spirituāli kā nekad
1.3.31 23:41 - par to, kāpēc vajag bērnus
par to, ka jādzemdē bērni, visi runā, gandrīz raksta dziesmas, taisa teātra izrādes. citureiz, kad būšu pālī, tādā "ir tā, tā un tā" stilā nobēršu, ko vispār domāju par iedzīvotāju skaitu palielināšu, bet ne tagad, jo tad drošības policija izdzēsīs manu sviesteni un latvijā atslēgs internetu. šoreiz par runāšanu par to, ka vajag bērnus.
pirms vēlēšanām (pirms visām) dažādas partijas nāca klajā ar saviem piedāvājumiem par to, kā veicināt dzimstību: palielināt bērnu pabalstus, ieviest ienākumu nodokļa atlaides par bērniem, dāvināt štuku par sasniegtu pilngadību, kā arī nokaisīt ceļu līdz skolai un atpakaļ ar naudu. vai ievērojat ko kopīgu šeit nosauktajiem un nenosauktajiem ierosinājumiem? tie visi ir par naudu (ģengi, money, pengar, geld, kurwa)!
tāpat kā eiropas valstu galvaspilsētas arī bērna rašanos mehānismu es sevišķi neesmu mācījusies, bet to vienmēr esmu zinājusi. bet, tā kā zinu, ka ir cilvēki, kas domā, ka dānija robežojas ar lisabonu, pastāstīšu par to, kā rodas bērni. ir jānotiek apaugļošanās procesam jebšu jāsatiekas divām dažādi domājošām dzimumšūnām: spermatozoīdam un olšūnai (tā tas ir arī daudzām citām būtnēm, bet šoreiz tieši par cilvēkiem). nedz spermatozoīds, nedz olšūna nav valūta, bet gan kaut kādi sīkumi cilvēka ķermenī (ja nemaldos, olšūna ir vislielākā šūna cilvēka ķermenī, bet, salīdzinot ar, piemēram, roku, tas ir sīkums). vēl vairāk - latviešu multenē par to, kā rodas bērniņš, stāstīts par to, ka šīs dzimumšūnas nāk no diviem cilvēkiem, kas kopā ir ļoti laimīgi un, iespējams, pat mīl viens otru. nenoliegsim, ka piķi vajag, lai koptu un audzinātu bērnu, bet, wtf, kāpēc runā tikai par to? tad, kad apprecas divi jauni cilvēki, tad ilgi nav jāgaida jautājums par to, kad būs bēbis (jautājums, manuprāt, ir nekorektuma kalngals, bet tā notiek). neesmu dzirdējusi, ka pēc labi apmaksāta darba atrašanas kāds sacītu: "divas štukas mēnesī...apsveicu! kad tad būs mazais?" tāpēc es uzskatu, ka partiju programmās būtu jāiekļauj ne tikai kaut kādi naudas došanas plāni, bet arī iemīlēšanās un jūtu nostiprināšanas mehānismi. pirmās idejas man, protams, saistās ar marihuānas legalizēšanu, bet gan jau kāds jūtu speciālists spētu izdomāt ko jēdzīgu, ko tādu, kas derētu visiem (zinu dažus, kam nepatīk zāle).
un tas iemesls, kāpēc vajadzīgi bērni! kad pirms pāris dienām izlasīju ķiterī, ka kāds džeks manai māsai norādījis, ka parūpējies jau par trim "nākotnes nodokļu maksātājiem", gandrīz apkorķējos kā mopsis, kas viņgad bija jāņos sadzēries par daudz alus. iedomājieties ierakstu, piemēram, kādā sviesta cibā: "man šodien piedzima meita. sajūtas neaprakstāmas - jau gara acīm redzu, kā viņa dod naudu valstij." reiz lasīju kāda mana topošā drauga aizkustinājuma pilno tvītu par to, kā viņš turējis rokās sīku zīdaini. hmm, vai viņš sajuta arī naudas čaukstoņu? (ja kāds nesaprata, tad domāju, ka viņš pat nemēģināa iztēloties naudu) diemžēl bez nekādas kautrēšanās lielskungi tā arī saka - vajag bērnus, lai būtu nauda. wtf? kur paliek tas, ka mazulis ģimenē ir laimes lācis? kur paliek tas, ka bērni vecākiem palīdz nekļūt par dalbajobiem, kas atpaliek no dzīves? kur paliek tas, ka trīs līdz piecu gadu vecumā (man ir 23) bērni baigi kruti runā? es no visas savas sirsniņas ticu, ka, ja vairāk runātu par šīm vērtībām, tad viss būtu kruta vai vismaz daudz krutāk. nē, bļiņ, pensijas! kurš jaunībā grib domāt par savām stulbajām vecumdienām? mēģināt pierunāt cilvēku uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, uzsaukumā lietojot vārdu "pensija" vai "vecumdienas"? esat ievērojuši, ka uz šmigas pudelēm rakstītu "no šitā nevemj"? es, piemēram, nē. es parasti vispār ielaižos sarunās tad, ja oponents var uzrādīt kādus skaitļus vai grafikus, vai vismaz uzsaukt vīnu "no šitā nevemj", bet ar visu to es mīļi aicinu padomāt par bērniem, nedomājot par to, kā viņi mums iedos naudu vecumdienās. vai arī tad nedomāt nemaz, jo, kas zin - varbūt būs neveiksminieki un dzīvos uz vecāku kakla.
p.s. šī nav mana bioloģiskā pulksteņa klikšķēšana (man tik sen nav bijis pulksteņa, kurš klikšķētu, ka pat esmu aizmirsusi, vai to sauc par klikšķēšanu), es šobrīd nevēlos bērnus. arī tad, ja kāds iedos piķi.
p.p.s. neesmu apkurījusies vai pālī, tad taču juktu burti.
p.p.p.s. tikko saņēmu ziņu no sava mīļākā poļu drauga par to, ka pēc četriem mēnešiem viņam būs otrais bērns. kad vienreiz sēdējām apmēram pie krakovas, viņš sazvanījās ar savu piecgadīgo meitu poznaņā. viņa paziņoja, ka ir plika, un prasīja, vai tētis un elīna arī ir (nebijām). tad viņa teica, lai ejam iekšā, jo taču ir negaiss. jāns teica, ka neesot gan, bet viņa meita bija nepierunājama - ja poznaņā ir negaiss, tad tas ir arī visur citur.
22.2.31 13:31 - par klusuma brīžiem
pēdējā laikā mani sviestenes ieraksti top saistībā vai nu ar ūdeni, vai ar uguni - tātad par piedzeršanos vai arī par sacepšanos. šodien ir abi - neesmu gan piedzērusies, bet mācos no galvas pasaules jūras un esmu sacepusies par klusuma brīžiem par godu kādam aizgājējam pasākumos, kas nav tieši saistīti ar šo aizgājēju.
šobrīd spēju atcerēties vienu reizi, kad no sirds klusuma brīža laikā būtu piecēlusies un paklusējusi, kā arī uzrādījusi šim brīdim atbilstošo bēdīgo un domīgo seju. tas bija pērn aprīlī polijas konferencē, kad tikām lūgti ieturēt klusuma brīdi, pieminot kačinska un visu pārējo džeku bojāeju. tas bija no sirds, jo es mīlu poliju un man bija no sirds žēl manu poļu draugu un viņu ģimeņu, kas ļoti pārdzīvoja. un par to jau sāku raudāt tad, kad ziņu izdzirdēju pa radio, nevis tad, kad pa televizoru rādīja smukas bildes ar aizgājējiem, fonā skanot mobija "why does my heart feel so bad" (iespējams, šajā gadījumā tā nebija, bet tā parasti ir. tie ir klipi asaru izraisīšanai). bet tik un tā atzīstu, ka šis klusuma brīdis bija nevietā, jo zālē noteikti bija dahuja cilvēku, kuriem dziļi pohuj, un es viņus par to nevainoju, jo mīla pret poļiem taču ir mana dziļi personiska pārliecība. ja kas, vēl aizvien neesmu novākusi to polijas karodziņu no savas tviterbildes, kuru visi sev sastūķēja virsū pērnajā aprīlī.
šodien iešu uz mūzikas gada balvas pasniegšanu. aprēķināju, ka ir liela iespēja, ka būs kāds liekulīgs klusuma brīdis par godu mārtiņam freimanim vai arī mārtiņam freimanim un jānim grodumam. vai arī tas nebūs klusuma brīdis, bet manis jau augstāk aprakstītā bēdīgā mūzika (varbūt ne mobijs) un mirušā cilvēka bildes. un tas ir stulbums. es nevēlos neko sliktu sacīt ne par aizgājējiem, ne par viņu mūziku, jo viņiem nav nedz iespējas laboties un uzrakstīt ko krutāku, nedz pastrīdēties ar mani, un man tomēr patīk izvēlēties līdzvērtīgu pretinieku. pieļauju, ka zālē atradīsies daudzi, kam m.freimaņa mūzika ir bijusi svarīga un viņš pats - labs draugs. taču ir varbūtības teorija, kas nosaka, ka zālē noteikti būs arī cilvēki, kam ir riebusies viņa mūzika un viņš pats bijis liels ienaidnieks, vēl daudziem varētu būt dziļi pohuj. tāpēc šādos pasākumos aicināt cilvēkus uz klusuma brīdi man šķiet amorāli, jo tur ir tikai daži, kas no sirds bēdātos un no sirds klusētu. jā, bērēs, tur es saprotu - tur cilvēki ir atnākuši paši pēc savas izvēles tieši uz bērēm tieši no aizgājēja, līdz ar to vismaz vidēji drūma seja tur būtu jāuzrāda. līdzjūtība ir katra paša ļoti personīga darīšana un uzsaukums "hei, tagad visi pabēdāsimies" pasākumos, kas nav tieši saistīti ar mirušo cilvēku ir pilnīgi retarded.
20.2.31 21:56 - bauska - mazā parīze
jau kopš vasaras kārlim dīcu, ka gribu aizbraukt ekskursijā uz bausku, kā arī tur iedzert kopā ar lībieti. vakardien man sapnītis piepildījās. sena paruna vēsta, ka par laimīgu tas sevi sauc, kas brauc no bauskas nepiekauts. no tās arī radies easy bāra nosaukums - jo bauskā diezgan easy var dabūt pa purnu. jau ierodoties bauskā, sapratu, ka tā ir mazā parīze, par to liecināja kaut vai sia "luvra" esamība bauskas rimčikā.
ceļa un uzturēšanās izdevumus sedza kārlis, tāpēc jutos kā erasmus programmā. jau tad, kad ierados pilsētā, viņš iedeva naudu atpakaļceļam, jo var gadīties, ka piedzeramies, es apvainojos, apcērtos riņķī un braucu mājās (tā gan nekad nav gadījies, bet pohuj). apskatījām vietu, kur saplūst mūsa un mēmele, kā arī krūmus, kas kustas bez vēja, jo tur pišas vesels ducis. tad devāmies mājās, kur sākām pogāt rumu un skatīties vh1, kā arī braukt ar velotrenežieri. pret vakaru jau bijām pierunājuši lībieti nākt ciemos, tāpēc kā kungi izbraukājāmies ar taksi un iegādājāmies vienu litru ruskij standart šņabja. ja mēs to nebūtu izdarījuši, nokļūtu cietumā, jo neuzķerties uz akciju un nepirkt litru ruskij standart par desmit latiem ir noziegums.
skaidrs, ka pielējāmies kā tādi hipiji un vakara beigas ir pagaisušas no mūsu atmiņām, bet visticamāk tās ilgi nebija jāgaida, jo kārļa tēvu ierodamies nesagaidījām. pēcpusdienā k iepazīstināja mani ar manējo istabu un gultu, kurā smuki bija izkārtoti sirsniņspilveni. es savukārt kārli iepazīstināju ar faktu, ka grasos piedzerties, tāpēc visticamāk viņam mani līdz šai gultai būs jāatnes. to viņš, protams, neizdarīja, jo pats bija pālī, tāpēc pamodāmies ne tikai vienā istabā, bet arī vienā gultā un sapratām, ka esam hipiji un mūsu attiecībās pienācis tas posms, kad varam viens otram blakus gulēt bez drēbēm un nepisties. par to, ka nepišamies, sašutumu izrādīja kārļa tētis uldons: "ja Tu viņu nepis, tad Tu esi stulbenis!" to pateicis, viņš pazuda no mājas, lai pēc pāris stundām man gādīgi apvaicātos: "nu, viņš Tevi beidzot izdrāza?" es atteicu: "nu, neizdrāza, viņš taču ir stulbs!" tad uldons saprata, ka es viņam ļoti labi patīku un to apliecināja apmēram 65 reizes manā klātbūtnē, kā arī vēl lieku reizi pēc manas aizbraukšanas. un ar minūtēm pieauga uldona pārliecība, ka mums ar kārli būtu pienācis pēdējais laiks beigt muļķoties un sākt pisties, jo viņam vajagot tieši tādu meiteni kā es. kad kārlis atkal mēģnāja delikāti atgādināt, ka neesam nekāds pāris, uldons atcirta: "nu, šodien neesat, rīt būsit!" iepriekšējā vakarā, kad uz mājas viesībām bija ieradies lībietis ar māsu, viņi skaļi cerēja, ka nenāksies uzskriet uldonam, bet es nudien šīs cerības nesaprotu, jo uldons taču ir kruts džeks, turklāt visu svētdienu aizvadīja vieglā vīna varā.
kaut arī ir aizdomas, ka vakar kārlis ir mani žņaudzis, no bauskas esmu atgriezusies nepiekauta, kas nozīmē, ka man sevi jāsauc par laimīgu. tikmēr mana māsa serbijā ir iepazinusies ar tallinas toniju, kuram dzīvoklī mēbeles ir samestas viena otrai virsū. to, ka viņiem ir kopīga paziņa (tātad es) viņi secināja, sākot runāt par indie. tas ir labs rādītājs.
16.2.31 18:30 - piedod, pol! (iesaku izlasīt elīnai kursītei, jo romantika un smeldze)
tūliņ jau būs apritējuši divi gadi, kopš iepazinos ar polu, kas, iespēams, ir bijusi tīrākā romantika manā mūžā. tīra romantika ir tā, ka kopā dara visādas romantiskas lietas un jebkurā lnt otrdienas vakara filmā tūliņ būtu pišuks, bet abi zina, ka viņi atrodas uz robežas, kuru pārkāpt netaisās. bet viņi tomēr zina, ka atrodas uz robežas.
pols bija franciski runājošs un flāmiski neprotošs džeks no briseles. tad, kad es viņu ieraudzīju (polijā), man uzreiz bija skaidrs, ka mūs kaut kas vienos, tāpēc vienā setā viņu savaldzināju ar stāstu par to, ka reiz latenti nospēru flāmu džekiem nissan atslēgas un izmetu tās misenē briseles lidostā (bet bija arī pelnījuši). pols sita plaukstiņas, jo viņam flāmi besī. ne gluži tā, ka viņš staigā apkārt, viņus dauzīdams, bet, protams, nepatīk tie flāmu naciķi ar savu stulbo ērgli, un, protams, franciski runājošie vienos vārtos saliek flāmus ar valodas skanīgumu. tad, kad naktīs gājām gulēt uz ceļa un skatīties zvaigznēs, paralēli izņirgājām flāmu valodu, kas skan kā alus bundžas ņurcīšana vai vieglākos gadījumos - kā piedzēries vācietis. lai tikai kā lohi par kādu neņirgtu, vienlaicīgi strādājām arī pie franču valodas krutuma pierādīšanas. pols man vienā laidā stāstīja pasakas franču valodā - es nosaucu trīs lietas, kam jābūt pasakā, pols uz vietas izdomāja pasaku un man stāstīja. visi domāja, ka tūliņ precēsimies, jo pols citām vecenēm uz pasūtījuma pasakas nestāstīja. šeit gan svarīgi, ļoti svarīgi piebilst, ka neviena, patiešām neviena arī nebija prasījusi. visforšākās pasakas bija tās, kuras viņš stāstīja lekciju laikā, jo tās bija jāčukst, un, klausoties tās, bija grūti neappiņāties no tā, cik tīri romantiski tas ir.
kaut arī kopā pavadījām tikai kaut kādas 5 dienas, viņš nozīmīgi izmainīja manu dzīvi. pirms tam biju sākusi baidīties gandrīz no visa, lielākoties no paranormālām parādībām, ko pati sāku saskatīt visur kur. piemēram, ja eju pa tumšu gaiteni, noteikti tur būs spoks, kas man ieķersies kājā. jau tad, kad divatā skraidījām pa tukšu un tumšu lodzu, man bija jāpārkāpj pāri milzīgam sev, bet savu otro vārdu (drosma) ieguvu pēdējā konferences naktī, kad notika brīvdabas svinības un polam bija slinkums iet iekšā čurāt, tāpēc viņš izvēlējās fiksi aizvicot līdz turpat esošajam mežiņam. no meža viņš atskrēja pārbiedētām acīm un raustīja mani aiz rokas: "elīn, elīn, es redzēju meža briesmoni! elīn, elīn, man paskrēja garām meža briesmonis!" pols ļoti labi zināja, ka apmēram tā varētu izskatīties manas lielākās bailes. es, protams, vājprātīgi nobijos, gribēju jau iet ieslēgties savā istabiņā, bet tad man kaut kas notika, varētu pat teikt, ka pēkšņi sajutos tā, it kā kāds man būtu pārstādījis smadzenes. es ar to roku, kuru neraustīja pols, paņēmu aliņu, ar otru - viņu pašu un teicu: "ejam skatīties!" tajā mirklī man bija pazudušas bezpriģela bailes no nekā, bet citi applaudēja, redzot kā tie divi aiziet uz mežu. protams, ieskaidrot kādam, ka devāmies lūkot meža briesmoni, nebija iespējams. visi domāja, ka pisāmies. bet wtf! pisties mežā pavasara naktī, kad tomēr nav baigi silts? man šķiet, ka meža briesmoņa medības skan dahuja ticamāk.
mums bija ieplānota skaista un mierīga atvadīšanās. visi aizbraucām atpakaļ uz varšavu, no kurienes visi devās uz savām mājām. man autobuss bija nākamajā dienā, bet pols tajā semestrī mācījās varšavā, tāpēc viņam nekur nebija jāiet. vienu vakaru piedzērāmies, norunājām nākamajā pēcpusdienā atvadīties un ļaut man doties uz autobusu. bija paredzēts tikties viņa universitātē, kur mums būtu stunda laika atvadīties, un tad man būtu jāpiš uz autobusu. perfekts laiks, lai es nesāktu piņņāt! aizgāju līdz universitātei un meklēju pareizo ēku. kaut kas nav. zvanu polam. mēģinām saprast, kur esmu un es un kur mums tikties. tad, kad pēc divdesmit minūšu sarunas es sapratu, ka esam divās dažādās universitātēs dažādos pilsētas galos un ka mums vairs nav laika satikties, nemetu telefonu pa gaisu, bet pārtraucu sarunu, telefonu un savupieri cītīgi bakstīju sienā un pretēji visiem maniem plāniem tomēr sāku piņņāt.
pols atzvanīja, bet nebija nekāds muļķis - zināja, ka es šajā brīdī nevaru viņam neko pateikt, jo man ir jāpiņņā. tāpēc viņš no manis nemēģināja izvilkt nevienu pašu vārdu, bet sāka stāstīt pasaku franciski, ko es, protams, nesapratu, bet tas bija ļoti, ļoti skaisti. vienas minūtes laikā es biju nomierinājusies un jau sākusi ņirgt.
kopš tā laika pāris reizes esam sazinājušies, bet šodien aizsūtīju viņam gandrīz tik garu vēstuli kā šis ieraksts, jo man beidzot bija viņam jāpasaka tas, ka esmu nodevusi mūsu ideālus. esmu sākusi mācīties nīderlandiešu valodu, kas ir gandrīz flāmu valoda, par ko tik ļoti ņirgājāmies. ak, piedod, pol, piedod!
13.2.31 03:04
pret rītu, kad jau bijām normāli ieķemmējuši, šarms pierunāja miita čalīšus nocelt riteni no sienas, lai mēs varētu pabalansēt. tā kā apzinājāmies, ka esam iešāvuši un līdzsvaru nenoturēsim, un līdzsvars nenoturēs mūs, balansēšana notika šādi - es balansēju, šarms tur riteni. un otrādi - šarms balansē, es turu riteni. tas ir mūsu gudrības un kreativitātes pierādījums. leģendas vēsta, ka mājās vilkāmies klupdami. kad pārradāmies, nolēmām, ka jāspēlē scrabble, lietojot tikai lamuvārdus. iespējams, ka kādus trīs arī salikām, bet no rīta uz galda bija tikai viens vārds - PIEDOD. no rīta viņš mani pierunāja pēc trīs gadu pārtraukuma izmēģināt vannu - vietu, kur ir vislabākā dzirdamība dzīvoklī. mazliet vēlāk es devos uz alus bundžas ņurcīšanas valodas kursiem, kur man priekšā nostājās zane geida un vecs pidarass, kurš man būs jāpaņem uz sevi. vēlāk atgriezos pie šarmiem, lai paņemtu viņus aiz rokas un nosvinētu valentīna dienu un to, ka man tagad būs vismaz kaut kas, ko darīt. svinības norisinājās vienīgajā suši restorānā, kuru atklājis pats rīgas mērs, bet par to vairāk pavisam drīz uzrakstīšu savai sirdij un dvēselei - texxxtiem.
vakara gaitā šarms no smukajiem bāra zēniem izkrāpa vairākus citronus, kurus tagad tur bankā ofšorā. citroni jāizkrpāj šādā veidā - jāpaņem tekila, uz glāzītes uzliktais citrons fiksi jānorij un tad jāprasa bāra zēniem, vai var dabūt citronu. bāra zēni ir aizmirsuši, ka citrons jau tur bija un iedod vēl. šādi iespējams izkrāpt vairākas šķēlītes!!11!1 jāpiebilst, ka tas notika apmēram tajā laikā, kad viņš bija arī paziņojis, ka vēlas iedzert tekilu ar cukuru. kaut arī bāra zēni ļāvās briesmīgajam citronu noziegumam, tomēr vēlos rakstīt traktātu par to, ka viņi ir kruti. šarms tā nedomā, jo viens no viņiem neadekvāti reaģējis, kad šarms pasūtījis dzērienu (kā adekvāti reaģēt, ja pasūta tekilu ar cukuru?). kas tik viņiem viss nav jāpārdzīvo? piemēram, kaimiņi, kas sūdzās par to, ka mūzika ir pārāk klusa. tiesa, ja šarmam patiktu kāds bārmenis, es laikam nojūgtos, jo tas ir pēdējais, kas vispār dzīvē var notikt. viss pārējais jau ir noticis. tāpēc arī vairs nav vērts dzīvot.
2.2.31 03:29 - par džekiem un modi
pirms lasāt tālāk, vēlos brīdināt, ka šeit tiks pausts viedoklis par lietām, ko pati uz savas ādas neesmu pieredzējusi, turklāt, ja kādam šķiet, ka šis ir ieraksts ir tieši par viņu, tad tā nav taisnība.
es uzskatu, ka cilvēkiem atsākt tuvas attiecības ar šiltīti "esam kopā" pēc tam, kad viņi to vienreiz jau ir beiguši, ir stulbums, un es to necienu un nicinu no visas sirds. protams, runāt par lietām, ko paši neesam piedzīvojuši, ir baigā māksla, bet tik un tā. vienmēr, kad esmu bijusi lieciniece tam, kā divi šķīrušies cilvēki atkal saiet kopā, abi paliek par pilnīgiem idiotiem. un lohi ir abi - gan pamestā dvēsele, kas čīkstējusi pie durvīm, gan pametējs, kuram vienkārši palicis žēl vai nu otra cilvēka, vai sevis par to, ka nevar nokoļīt kādu citu, ko izpist, kad jūt tādu vajadzību. žēlums savstarpējās attiecībās vispār ir marazms. lai arī cik tas būtu neiespējami, no visas sirds cenšos sevi iztēloties abās lomās. par to lomu, ka kādu pametu, nerunāšu, jo tad uzskatīsit mani par iedomīgu mauku, kas domā, ka visus tik nokoļīs un pametīs. kaut gan patiesības labad jāpiebilst, ka savu pirmo draugu pametu apvemjot. un vēl tās pašas patiesības labad jāpiebilst, ka šis neattiecas uz tiem, kas izšķiras un salabst reizi dienā. tie vienkārši ir spāņi ar visu savu mentalitāti.
pieņemsim, ka džeks pamet mani. tas, ka man pašlepnums ir kā elbruss, ir viena lieta, bet tas, ka nevarētu iet dīkt pie durvīm, jo mana morālā atmiņa ir garāka par harija krānu ir otra - daudz svarīgāka - lieta (viņš ir vienīgais, kurš neapvainosies par to, ka salīdzinu viņa krānu ar aptaurētu cilvēku morālo atmiņu, tāpēc pieminu tieši viņu). tas nozīmē, ka to, ka kāds ir teicis, ka negrib mani savā dzīvē, es prātā paturēšu visu mūžu pat tad, ja viņš atskrietu atpakaļ, teiktu, ka o,bļa, sajaucis, un man sarakstītu oasis dziesmu "slide away". mētra prasīja, vai nenostrādātu tas, ka džeks atzītos, ka viņam ir bijusi baigā depresija, tāpēc ir bijis jāpazūd no manas dzīves. wtf? vēl vairāk! ko, bļa, tas nozīmē? katrreiz, kad jutīsies sūdīgi, pazudīsi?! okei, es pagaidīšu.
"mūs nopirkt nevar," dzied dambis un tajā pašā laikā pārdod savas nozīmītes un apenītes. tāpat kā dambi, protams, var nopirkt arī mani, bet tas prasītu daudz līdzekļu un laika, gluži kā vecā pidarasa džordža harisona dziesmā "got my mind set on you". piemēram, viņam vienam pašam būtu jāaizbrauc uz indiju, jāpaliek tur pusgadu, jāizveido ūdensapgādes un kanalizācijas sistēma kaut kādai pilsētai un jāatved man desmit tūkstoši nozīmīšu un apenīšu, kā arī katru dienu man pie loga jādzied sevis sacerētais oasis "slide away" man pie loga, pa starpam jāpacieš tas, ka no sava loga metu uz galvas puķupodus un apleju ar atšālējušos aliņu.
gan jau es kaut kādā mirklī padotos, bet ar visu to es nevarētu nekad mūžā aizmirst to, ka cilvēks man ir teicis, ka viņam mani nevajag. atmiņas it kā ir vienīgais, ko neviens nevar atņemt, un tās var pazaudēt vien tad, ja sasit galvu. nesenā galvas dauzīšana, ko liecinieki nosauca par ļoti spēcīgu, man nav nodarījusi nekā ļauna, tātad mana galva ir ļoti izturīga, un varbūt tāpēc esmu tik ļaunatminīga kurva, kas varbūt ne skaļi, bet, savā nodabā klusiņām ar pievilktiem celīšiem un klausoties bright eyes, to atcerētos mūžīgi, un pievilktie celīši un bright eyes nav nekāds ilgu un laimīgu attiecības turētājvalis, labākajā gadījumā tas ir tas "twitter is overrated" valis. nav runa par to, ka nekad nepiedotu, bet par to, ka nevarētu aizmirst. tāpat kā neprotu aizmirst to, ka kāds man ir melojis par svarīgām lietām. pašai no tā čista nekāda labuma nav, bet ko padarīt, ja galvaskauss tik spēcīgs?
protams, iespējami izņēmuma gadījumi. piemēram, ja džekam uzrādīti pierādījumi, ka manā mājā ievietots spridzeklis, kurš tiks aktivizēts, ja viņš tuvākā pusgada laikā ar mani tiksies, un viņam tā pusgada laikā būs jāgoņī nauda mafijai, lai tikai neuzspridzina mani. tad cita lieta, jo, kā teiktu roberto musolīnī - kā gan es to varēju zināt? ja kas, ļoti bieži tad, kad kāds džeks sāk izturēties absolūti nesakarīgi (kas pēdējā gada laikā atkārtojies dahuja reižu), es vienmēr iedomājos par līdzīgiem scenārijiem, un man jau zajebala, ka ne reizi tā nav izrādījusies taisnība.
30.1.31 17:18
visbiežāk sanāk vilties džekos, ar kuriem kādu attiecības ir risinājušās gultā vai vismaz ceļā uz to. un liekas pat loģiski, ka tā notiek. bet wtf vilties džekā, kuru pat nespēju iztēloties horizontālā stāvoklī? pēdējo mēnešu laikā šis nav pirmais gadījums, kad it kā normāls cilvēks (zinu, ka pati vainīga, ka pati šādu īpašību attiecīgam cilvēkam piedēvēju) pēkšņi sāk uzvesties nesakarīgi un neizskaidrojami, un, jā, mani tas sāpina. anetei tuvojas feministes vecums, un arī man aizvien biežāk gribas piekrist viņai par to, ka ir trīs normāli džeki - šipsis un lībietis. taču es zinu, ka atteikties no šovinisma nebūtu stilīgi, un, tā kā esmu rīgas trendseteris, tad nevaru atļauties rīkoties tā. tāpēc apkopošu pēdējo dienu foršākās lietas saistībā ar džekiem.
piektdien spēlēju dišuku i love you. par to, ka dišuks bija izdevies, liecināja trīs lietas - pirmkārt, tika izsaukta policija, otrkārt, mans karstākais fans vakara noslēgumu sagaidīja, guļot uz grīdas man pie kājām. tā bija pirmā lieta, ko paziņoju, ierodoties ruļļu cīņās miit, jo cerēju uz tādu pašu attieksmi kā dienu iepriekš. pa ceļam uz turieni mikriņā satiku sniķeri, kurš pēc mana paziņojuma, ka braucu uz krogu "mīt", paprasīja, vai "mīt" ir tā kā gaļa pa angliski. šajā hipsteru templī pirmoreiz spēlēju pirms pāris nedēļām. svarīgi piebilst, ka, pieminot hipsterus, manī nav ne mazākās vīzdegunības, jo, iespējams, esmu vienīgais rīgas hipsters, kurš atzīst, ka ir hipsters, un man tas patīk (pēc ieraksta veikšanas uzzināju, ka sevi par hipsteri dēvē arī gundars v). un tikai loģiski, ka man attiecīgi ļoti patīk miit. iespējams, tas ir cieši saistīts ar smuko džeku skaitu.
dainīts jau pirms simt gadiem mani brīdināja, ka gribēs, lai es rūpējos par muzikālo pavadījumu stenda velosipēdu sacensībās. un skatīties, kā džeki minās, tiešām bija zajebis. mana vietiņa bija tieši pretī minējiem otrā zāles galā, kas nozīmē, ka tad, kad džeki, kas bija riktīgi smuki, minās, viņi minās manā virzienā, un ļoti gribēja nokļūt pie manis, ko vērot ir sevišķi patīkami. es - visskaistākā (ne velti pasākumā 2 džeki prasīja, ko darīšu pēc tam). jau sākumā smukie miita džeki stāstīja, ka pēc iepriekšējās mīšanās cilvēki kādu laiku pačilojuši, bet deju neesot bijis, tātad man uzreiz bija skaidrs, ka gribu panākt, lai šoreiz būtu gan, jo bija taču svarīgi, lai kāds vakara beigās gulētu man pie kājām. dejas panākt man izdevās, bet pielūdzējus pie savām kājām diemžēl neatradu.
ja es padsmit gados būtu iedomājusies, ka nākotnē sēdēšu nočņikā un dzeršu ar ztv vadītāju, es pati sevi aizsūtītu uz bezbēdnieku namu. tāpat darītu, ja gara acīm ieraudzītu, ka mans un frikas piespadsmit gadu elks katedrālietis (tā nosaukts, jo vienreiz stāvēja pie katedrāles) man ballītes beigās pienāk klāt, pasakās par muzīku un atzīst, ka patīk elīna. nu, tā notika. man žoklis atvērās tā, ka bija nepieciešama rokas palīdzība, lai to atkal aizvērtu.
šķiet mana skepse man iet pa priekšu, tāpēc arī raivim likās jocīgi, ka tik ļoti sajūsminos par miitu: "Tu esi apkurījusies? taču neko nedzēri!"
kad devos tālāk pie džeku pakas, pirmoreiz piedzīvoju to, ka viena eju pa ielu un ieraugu kaut ko tādu, kas liek skaļi pa visu ielu iekliegties "WHAT DA FUCK?!". pa visu ietvi bija izgāztas apmēram četras lielās miskastes tā, ka atkritumi aizņēma visu ietvi. tas izskatījās tik nesakarīgi, ka noticēju, ka tā ir dalī glezna. drīz pēc tam kārtējo reizi pārliecinājos, ka mētra un dace ir bijušas ar saspiestām galvām tad, kad apšaubījušas manu hipotēzi par to, ka osītis ir baigais smukulītis. vakara beigās nespējām atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc neuzkurīt, bet atšķirībā no mētras nemeklējām jūtūbē viģikus ar atslēgvārdiem "dancing dog". toties no rīta atklājām, ka gripas epidēmijas laikā kājās jāvelk prezervatīvi, jo tie pasargā no slimībām. to arī kārlis izdarīja, bet ātri vien sapratām, ka preži ir sliktas zeķes, jo ātri plīst un salāpīt arī nav tik viegli. atliek vien noskaidrot, vai zeķes ir labi preži.
braucot autobusā iepazinos ar diviem krievu dauņiem, kuri interesi par mani, šķiet, pazaudēja pēc manas atbildes uz jautājumu, kurā klasē mācos. un tāpēc džungļu grāmatā, kas dzīvo džungļu grāmatā, jebkurš no mums par džungli varam kļūt. to arī visiem novēlu - kļūt par džungli.
20.1.31 00:59 - dj goran gora (tk)
"kā? Tevi vēl neviens vēl nav uzaicinājis uz koncertu? TEVI?" tad gunča, kaut arī bija skaidrā, fiksi nopirka man biļeti. par uzaicināšanu varbūt to īsti nesauc, jo šodien uz goran goru gāju viena pati. no tiesas priecājos, ka šī diena beidzot ir pienākusi, jo tvīti par to, par cik kur šodien var nopirkt biļetes, jau bija pamatīgi piegriezušies.
kas ir goran gora? klīst baumas,ka turku dīdžejs. daļu ceļa nostaigāju ar kādu kundziņu, kurš zināja stāstīt, ka koncerta mārketings ir amatierisks un merčandaizings (kas tas vispār par vārdu?) - neizdevies. iepriekšējoreiz, kad gorans bija sapņu fabrikā, kas laikam bija pirms trim gadiem, es tik tikko biju sākusi draudzēties ar savu bijušo štuceri, tātad nekas cits mani īsti neinteresēja. atceros vien to, ka manas mīļākās dziesmas laikā bija zaļi lāzeri,kas varbūt nemaz tā nebija. pat neatminos, vai man patika, vai ne, bet toreiz mētra pirmoreiz redzēja fryars un iemīlējās.
šodien daudzi pirmoreiz redzēja evertus un 2 dragonus, bet es viņus nemaz negribēju redzēt. nekad viņi nav spēlējuši neko interesantu, bet pirms gada man pietika ar to vien, ka viņi izvelk savas smukās sejas. šķiet, esmu tomēr cilvēks ar augstu morālo stāju, jo pozitivusā mans labais iespaids par viņiem man izgaisa apmēram 3 sekunžu laikā, un kopš tā laika saucu viņus par pidarasiem.
paldies dievam, pidarasi nav mūžīgi, un ir arī turku dīdžejs goran gora. turku dīdžeja pēdējo albumu es neesmu noklausījusies nevienu reizi, varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc es nesaprotu, par ko ir rindiņas "show me yours, i`ll show you mine". kaut gan būsim atklāti - gan es saprotu,gan Jūs saprotat, un tas ir iemesls, kāpēc izvairos palikt ar šo turku dīdžeju divatā. patiesības labad jāpiebilst, ka šādas situācijas neveidojas pārāk bieži, bet tomēr - kas tik nav dzirdēts par turkiem! karoče, aranžējumi dziesmām bija kruti, un vislabāk, man, protams, patika mana mīļākā dziesma, jo tā ir mana mīļākā dziesma. manās kopumā neattīstītajās smadzenēs tomēr vadošā puslode ir tā,kas atbild par katastrofu teoriju ātru radīšanu. šī puslode sāka darboties, kad gorans nokāpano skatuves, lai aizietu līdz citai zāles vietai. tikmēr nekas nenotika. cilvēki plaudēja un gaidīja. un te bija darbiņš manai katastrofu teorijas puslodei. a kas notiktu, ja cilvēki nospriestu, ka koncerts ir beidzies un ietu prom?(beidzies, jo gorans iet prom, bet cilvēki ietu prom, nevis kliegtu pēc vēl, jo viss tikko ir sācies, tātad neviens nav gana iesilis, lai kliegtu vēl (tiem, kas vēl nesaprata - pēc pirmā aliņa viegli aiziet prom, pēc ceturtā jākliedz pēc vēl)). nu, tas būtu tāds pizģec kā bovijs, kurš labirintā mēģināja nocopēt veceni, nozogot viņas sīko brāli un liekot viņai vazāties cauri kaut kādām jobanām akmeņu sienām. kā jau minetēju, aranžējumi bija zajebis (tik zajebis, ka tas jāpiemin divreiz. DIVREIZ!), kaut arī tas bvžžžž kaut kādā mirklī nogurdināja gan.
ļoti sirsnīga likās pišanās ar datoriem un atzīšanās,ka vispār ikdienā viņš datoru izmanto tikai feisbukam. koncerta laikā viņš atkārtoti iečekoja savu feisbuka profilu, bet vienīgā jēdzīgā darbība, ko viņš ir izdarījis - uzlauzis alīnas apines profilu, lai ierakstītu, ka goran gora and the greats bija yrs.
vizuāli vērtēju negatīvi, bet varbūt tas tāpēc, ka man pajāt, kādas ir gaismas un lāzeri, galvenais, lai kājās nav džinsas. un dažiem diemžēl bija. vienīgā gaisma, ko ievēroju, bija rozā gaisma manas mīļākās dziesmas laikā, jo vienīgais, ko atcerējos no iepriekšējās turku dīdžeja sapņu fabrikas, bija zaļais lāzeris tās pašas dziesmas laikā.
protams, no visa augstāk rakstītā kā parasti nevar saprast, vai man patika, vai nē. patika, jo bija draudzīgi un sirsnīgi, līdz ar to pajāt, ka nebija cirka.
kā pierādījumu gorana pozitīvajai ietekmei uz mani gribēju šeit ievietot kādu pavasarī tapušu bildi, kur esam mēs abi apķērušies aiz bāra letes. kopīga atrašanās tuvumā letei gan nav nekas īpašas ievērības cienīgs, bet komentārs, ko harijs bija veltījis bildei, pierādā gorana pozitīvo ietekmi uz mani. komentārs bija šāds:"baigie buferi." tāpēc atkal gaidīšu turku dīdžeju latvijā.
13.1.31 23:56
es līdz šai dienai biju informēta par dažu vēžveidīgo hermafrodītismu - dzīves sākumā vēzītis ir vecene, bet, kad pieaug, kļūst ar džeku. ja neskaita to, ka šo organismu vairošanās ir viena vienīga pedofīlija (jo veci džeki piš jaunas meitenes), tad šajā modelī apkopots viss, ko domāju par dzimumiem vispār. esmu šoviniste. no sākuma, kad cilvēks ir sīks un nekā nejēdz, viņš ir vecene. tad paaugas un kļūst par džeku. tikai šajā modelī īsti nebija vietas tiem dažiem pidarasiem, ko zinu. it kā skaidrs, ka tas ir izņēmums, bet es zināju, ka viņi nav radušies no prātā pieņēmušās vecenes. šodien uzzināju, ka dafnijas (arī vēžveidīgie) tributilalvas ietekmē mainot dzimumu. no sievišķā uz vīrišķo. tātad pidarasi ir cilvēki, kas radušies no vecenes, kas aplieta ar tributilalvu - izaudzis pimpis, pazudušas krūtis, bet galvā kaut kāds veceņu sviests.
13.1.31 01:11
gribu pastāstīt par kādu atgadījumu, kurš nemaz nav noticis ar mani, bet gan ar maniem draugiem martu un leonu. nedomājiet, ka martas un leona attiecības ir romantiskas, ne viss dzīvē ir kā seriālā.
marta devās ciemos pie leona, kurš nemaz ne tik sen vēl bija slimnīcā ar kuņģa čūlu, bija spiests piekopt veselīgu dzīvesveidu, piemēram, ēst bietes un nedzert. tāpēc loģisks bija martas jautājums, vai leons drīkst kurīt zāli (arī no cigarešu kurīšanas leons bija atsacījies). izrādās, ka to gan varot.
tā marta aizbrauca pie leona un abi ķērās pie savas mīļās spēles dominion. izspēlējuši pāris partijas, abi nolēma, ka ir pienācis laiks uzkurīt. marta no savas somas izvilka latvijas radio bundžiņu ar zāli, bet leons ķērās pie tīšanas. tā nu sanāca, ka satītais objekts pat pēc šķidruma izgriešanas vēl bija vismaz pusstundu jāžāvē, tāpēc neko - marta un leons apsēdās, lai uzspēlētu vēl vienu spēli, bet zāli atstāja virtuvē uz galda.
arī sandra mētra bija solījusies nākt ciemos. viņa gan sacīja, ka nāks vienpadsmitos, bet zvans, kas nozīmē, ka kāds jau stāv pie kāpņu telpas durvīm, atskanēja jau pusdeviņos. viņi nodomāja - mētra sastrīdējusies ar džeku un atnākusi ātrāk, protams, abi joku pēteri arī kādu laiciņu viņu nelaida kāpņu telpā. lai prikolīgāk. pēc mirkļa mētra jau zvanīja pie durvīm. abi jautrīši atkal kādu laiku mētru nelaida iekšā. tad marta tomēr apžēlojās un aizgāja līdz dzīvokļa durvīm. liels bija martas pārsteigums, kad viņa, atverot durvis, tur neieraudzīja mētru, bet gan leona mammu. kādu laiku lielām acīm blenzusi leona mammai virsū, marta tomēr pieklājīgi apsveicinājās un aicināja iekšā, pabļaudama leonam, ka ir atnākusi viņa māmiņa. pats leons sacījis māmiņai, lai nezvana, bet tik nāk ciemos, tā arī ir noticis. kamēr leons nāca satikt savu māmiņu, tikmēr marta apņēmīgi iesoļoja virtuvē, kas ir starp priekšnamu un istabu, lai aizvāktu zāli, jo, kaut arī te visi ir pieauguši cilvēki, marta taču nezina, ko leona mamma domā par to, ka te kāds kurī būtībā nelegālu lietu. marta paņēma satīto un bundžiņu un ātrumā nodomāja, ka vislabāk to nolikt aiz radio, kas stāv uz galda. domāts - darīts.
pa to laiku leons ir apsveicinājies ar māmiņu un ved viņu tālāk dzīvoklī un, ieraudzījis, ka uz galda vairs nav zāles, nopriecājas par to, cik marta ir gudra. tā kādu laiku viņi pavadīja istabā. tad pienāca laiks iedzert kafiju un visi trīs devās uz virtuvi un apsēdās pie galda, uz kura stāvēja arī iepriekš minētais radio aparāts. tā viņi dzēra kafiju un runājās, līdz kaut kādā bezsakarā leona māmiņa sāka pētīt radioaparātu. marta pie sevis nodomāja: "wtf wtf, nu, nevar taču būt, ka viņa skatīsies to rādžu!" protams, māmiņa radioaparātu gribēja aplūkot no visām pusēm. marta bija pārliecināta, ka, ja māmiņa nav pamanījusi zāli, tad leons, kas viņai pēdējo minūti bija palīdzējis lūkot aparātu, noteikti bija pamanījis visu. tāpēc marta gribēja paņemt pistoli un iešaut sev galvā, kad leons vienkārši paņēma radio un uzlika to uz plauktiņa, atstādams uz galda tikai zāli, kas nozīmē, ka to nevar nepamanīt. savukārt leons, kurš pēc radio nolikšanas uz plauktiņa tagad paskatījies uz galdu, pie sevis domājis: "bļaģ, marta, Tu esi pilnīgi debila? huj Tev TAGAD uz galda vajadzēja mest to zāli?! varēji taču pagaidīt!"
"tu smēķē cigaretes?" ieraudzījusi kāsi, māmiņa prasīja leonam. un labāk būtu, ja leons cigaretes nesmēķētu jau iepriekš minēto veselības problēmu dēļ. un jā - vai es pieminēju, ka leona māmiņa ir daktere. nu, viņa ir. leons uz māmiņas jautājumu atbildēja, ka tā esot tinamā tabaka. aromātiskā tabaka. martas aromātiskā tabaka (jo pats nedrīkst kurīt). marta tikai apstiprināja, ka tā esot viņas. kāpēc tā bija novietota aiz radioaparāta? te jārunā imanta ziedoņa un māras zālītes vārdiem: "to mēs nezinām." tad māmiņa kāsi pietuvināja degunam, lai paostītu, kāds aromāts ir šai aromātiskajai martas tabakai. "neko nejūtu. iesnas," noteica leona māmiņa un zāli lika mierā.
drīz pēc tam leona māmiņa aizgāja, leons ar martu beidzot noņirdzās un uzkurīja. tie nu gan ir kruti cilvēki!
12.1.31 17:01
šodien iepazinos ar lietuviešu aktieri gati maļiku, kurš latviešu auditorijai plašāk pazīstams kā gatis maliks (tāpat kā reiniks lietuviešu auditorijai ir labāk pazīstām kā reiņiks). gatis rīgā bija trešo reizi, un iepriekšējās divas reizes mēs bijām redzējušies ar acs kaktiņu - pirmoreiz viņš ienāca i love you, ieraudzīja, ka esmu aizņemta, un tinās (es nebiju aizņemta, vienkārši dzēru), otrreiz tikāmies spēlmaņu naktī, kur abi neko nedabūjām, bet vismaz pasveicinājām viens otru, kas man palīdzēja nepakāst spēlē "kurš pasveicinās vairāk pazīstamu cilvēku". normāli džeki vecenes ievelk gultā, bet šorīt gatis mani ni gultas izvilka un pavēlēja stundas laikā būt smukai un klāt. tā kā cienu džeku pavēlēses, brokastīs apēdu tēju un magniju (magnijs ir jaunas amfiks), uzvilku korseti un kostīmu, kas mani vizuāli padara slaidāku, un plēsu uz centru.
gatim un bomžiem ir viens kopīga iezīme - satiku uz ielas. kā jau varēja noprast, iepriekš sevišķi neesam tikušies, tāpēc pati izbrīnījos par to, ka atpazinu viņu pēc gaitas. pēc rožas nevarēju atpazīt, jo man uz brillēm bija migla. gatis man uzreiz iepatikās, jo ierosināja, ka jāiet dzert šmiga.
kamēr braucu uz centru, paprasīju anetei, par ko man vajadzētu runāt ar gati. viņa ieteica pārrunāt jaunā gada jautājumu, kā arī visu par teātri un ainu matīsu. neilgi pēc tam, kad biju novilkusi mēteli, gatis atklāja, ka domājis, ka esmu druknāka, bet, izrādās, ka esmu tāda smalciņa. tātad korsete un speciālas vizuāli sašaurinošais prikids bija nostrādājis. gatim ļoti patīk smalkas meitenes, tāpēc drīz pēc tam viņš no priekiem devās uz tualeti nodročīt. un tā trīs reizes. izrunājāmies par teātri, viņš neuztvēra to, ka "kā man patīk, ka teātrī dzied!" ir ironija, tāpat kā es nebiju uztvērusi ironiju jūsmošanā par latvijas leonardo di kaprio - abi vienā maisā bāžami. beigās gatis bija lielākā pālī nekā es un, saņemot pēdējo rumkolu, prasīja, kas tas tāds. viņa vietā es jau būtu ievērojusi. liels prieks būtu uzrakstīt, ka tam jampampiņam visu tikšanās laiku bija netīra mute vai vaļā bikšupriekša, bet diemžēl nekā tāda nebija.
9.1.31 02:27
vakar kādā naktslokālā, kur ar savu jauno raidījuma un diseņu partneri spēlēju muzonu, satiku zēnu, ar kuru vienreiz biju spēlējusi katanu un vienreiz pļāpājusi par nenozīmīgiem sīkumiem. pieklājīgs cilvēks būdams, piegāju viņam klāt, lai sasveicinātos, kaut gan lielu lomu manam ceļam viņa virzienā spēlēja tas, ka viņš stāvēja tieši pie bāra. viņš manu sveicienu atņēma, bet purnā bija rakstīts, ka neatceras. "neatceries, ja?" es viņam prasīju. viņš ilgi lūkojās manā bezbriļļu puŗnā, līdz paprasīja, vai tad, kad esam tikušies, man ir bijušas brilles. atbildēju, ka tā varētu būt. tātad rožu viņš bija atpazinis, bet nevarēja atcerēties, kur un kā mani saticis. tā, protams, ir lieliska platforma meliem, burvīga iespēja kaut ko sadirst. "nu, mēs toreiz pārgulējām," sadirsu un nosmējos. zēns apjuka un prasīja: "pag, ja jau Tu tik ilgi runā, tad jau nesitīsi?" atbildēju, ka sist negrasos (wtf, pēc pišuka obligāti ir jāsit?). zēns kaut kā gribēja turpināt sarunu, lai noslāpētu vismaz no vienas puses neveiklo klusumu. viņš prasīja, pie kura galdiņa sēžu. "pie dīdžeja galdiņa," es atbildēju, tad nodzēsu cigāru, tad izpisu 50 gramu viskija "stulbā zoss", iešņaucu kokaīnu, pagriezos un aizgāju pie sava galdiņa.
4.1.31 22:14
kopš mopsis dzīvo pļavniekos, novērojama sakarība - jo hujovāk es jūtos, jo vairāk mīļoju mopsi. un pēdējās dienās es cenšos viņam atgadināt, ka juronkulis ir lūdzis viņam rūpēties par mani, kā arī vislaik paijāju, kaut arī viņš pa visu dzīvokli mēdz iztīt manas dzijas. šodien man bija vairākas mīļas stundas, jo aizgāju uz i love you, kur uzskrēju virsū agrim, kuru ieraugot, gandrīz apraudājos. agris sacīja, ka tagad mācīšoties jurispudenci un, ja man būs sūdi, palīdzēšot. tiesa, vēlāk piebilda, ka arī tagad man jasaka, ja ir sūdi - arī palīdzēšot, tikai, protams, ar citām metodēm. vēlāk atvilkās gunča, kurš bija šokā par to, ka neviens džeks mani nav uzaicinājis uz gorana koncertu, tāpēc uz vietas nopirka biļeti un uzdāvinaja man to. tad, kad ildzīte apvaicājās, kas noticis, sapratu, ka esmu guvusi zināmus panakumus - vismaz daļēji zaudējusi spēju tēlot, ka viss ir kruti, ja ir hujova. ja arī neesmu zaudējusi spēju notēlot, tad jēgu gan.
2.1.31 17:25
Gada aukstākā diena – tiešām arī ir gada aukstākā diena, kurā bricis mani nosūtīja taisīt reportāžu mežā. 2 stundas. -25 grādi. tas pilnībā izmainījis manu apjausmu par to, kas ir aukstums
Gada sports – voljebals
Gada minūte – kad divi apmēram nepazīstami džeki ar mačetēm cirta ledu pie uzraksta „nākotne” un es viņiem pienesu lauzni, kuru tikko biju dabūjusi kādā mājā, kurā biju ieradusies, vicinot mačeti
Gada kolēģis – toms bricis
Gada apģērbs kroga apmeklējumam – mētelis uz kailas miesas
Gada nepanesamākais kontakts – ar jurģi (otrs nopietns pretendents uz titulu ir producente olga r.)
Gada dīdžejs – vidējais ringuss (lielā ringusa piecgadīgais dēls)
Gada stulbākā spēlē – battlestar galactica
Gada krutākā spēle – dominion
Gada vilšanās – vasarniekā
Gada regress attiecībās – ar tomu
Gada progress attiecībās – ar agri <3
Gada orators - struncis, jo vienīgais spējis mani skaidrā saraudināt ar skaistu runāšanu
Gada bauslis – ka tik kaut ko sadirst
Gada krutākais sets – Tallinas patareivā
Gada apriebšanās – latvijas universitāte
Gada pālis – nabaklab atklāšanas naktī, kad mēģināju nodurt mētru ar dakšiņu, solot 4 rētas – no katras smailes vienu
Gada šmiga – žubrowka
Gada paģiras – pēc izlaiduma
Gada iemesls iedzert – „…jo kurš tad cits to izdzers???”
Gada aizliegums – mūža aizliegums nodot asinis
Gada trauma – nobrāztais kakls, krītot no koka, kas visiem izskatījās pēc prasti uzsūkta kakla. Izņēmums ir andris sējāns, kurš nosprieda, ka tas no vijoles čīgāšanas
Gada eksāmens – IELTS rakstiskā daļa, kuru apmeklēju pālī
Gada nosūtītā īsziņa – „BR” baibai palkavniecei (tas sanāca no manas vēlmes bruno aizsūtīt īsziņu, ka sandra i love you vairs nespēlēs)
Gada grāmata – slinkas meitenes rokasgrāmata, kas ir par džeku koļīšanu un tikai
Gada rīts - pie stroda pēc spēļu nakts, kad strods lasīja man pasaku par batāšu putru.
Gada neizstāstītais stāsts – par manu viesošanos Londonā pie agra šajā rudenī
Gada debija – kārlis biķernieks. Kaut arī esam iepazinušies vairākkārt, tas neskaitās, tās iepazīšanās ir bijušas kā tādi demoieraksti, šogad ir iznācis mūsu attiecību debijas albums.
Gada džeks – šarms
Gada vecene – anete konste
Gada tusofka – astrobangas dzimene. Uz goda pjedestāla arī toma kokina maģistra grāda svinēšana un vēlēšanu nakts
Gada piedzērušākais cilvēks – sandra mētra tallinā, tā pati, kas autobusa šoferim kā samaksu par biļeti pasniedza akmeni
Gada neērtākā situācija – tad, kad es nevarēju saklausīt, vai kārlis ir paziņojis, ka man ir skaistas krūtis, vai skaists krekliņš
Gada nakts – tā, kad meklējām kiviču
Gada diena – tā, kad no rīta aizgāju uz filmu par okeānu, tad uz zivju restorānu, bet vakarā uz peldbaseinu. Tā bija Poseidona atdzimšana
Gada reklāma – krastiņa fitnesa reklāma, kas sevī ietver alus izripināšanu pa ielu un bikšu nokrišanu
Gada patiesākais reklāmas sauklis – viss būs labi (saskaņas centrs)
Gada neveiksmīgākais koļītājs - eglītis
Gada veiklākais klusums – anetes konstes un mārtiņa lībieša klusums, kas pavadīja viņu pirmo satikšanos un šņabja dzeršanu.
Gada atziņas – bernarda šova atziņas
Gada čils – kuivižos ar avotnieci, kārli, konsti, uldi, odiņu un golfiņu
Gada ceļš – uz kuivižiem, kad pa ceļam ielauzāmies šarma saulkrastos, nozagām bumbu, nomira mūsu golfiņš, mums palīdzēja vietējie, kuri paši tā visa laikā uzbrauca uz celma, jo bija tiesības laimējuši kukurukū pakā.
Gada dziesma – kristofera sapnis un duets „roboti” – zelta griezums
Gada albums – džona granta „queen of denmark”
Gada grupa – grizzly bear
Gada alerģija – no segas
Gada avārija – kad nopisos ar džipiņu lotosa pozā un kaut kādi 4 bērni nāca nočekot manu veselības stāvokli, jo esot izskatījies nepatīkami
Gada eksperiments – mēnesi nedzert šmigu. pilnīgs stulbums
Gada skaistākā iepazīšanās – nakts vidū vai agrā rītā iegāzties istabā, kurā guļ kāds aktieris un bļaut: „aktieri, aktieri, celies augšā, ejam pīpēt!” saprotams, ka no rīta ar šo aktieri atradāmies apskāvušies tajā pašā gultā
Gada svarīgākais gads – 1987.
Gada dzīvnieks – odiņš
Gada aizdomas – mārtiņa kalniņa aizdomas par to, ka vai nu ar kārli attiecīgajā brīdī sūcamies (nav taisnība), vai arī viņš man laiza pakausi (nav taisnība), jo mārtiņš k. dzirdējis SKAŅAS!
Gada krutākā intervija – ar andri sējānu, kam mētra pamanās arī pavaicāt, vai viņš ir stulbs
Gada aizkustinājums – kad džeks, kurš disenē bija bijis piedzēries un nepieklājīgs, pāris dienas vēlāk uz krogu atnesa atvainošanās dāvanu – šampanieti un rafaello
un es ļoti ceru, ka tik pretīgs gads man nebūs vairāk nekad.
1.1.31 14:37
ja būtu tā, ka gads ir tāds, kādu to iesākam, tad sanāk, ka man būs vēl viens jobans gads pilns ar vilšanos un vēlmi vienīgi skatīties teļļuku un kurīt zāli, jo tad vieglāk atteikties no alkohola. domāju šodien aizbraukt uz milicijas iecirkni, jo tas būtu labs veids, kā sākt jaunu dzīvi. esmu atklājusi, ka džeki ir kā suņi - tikai rej un rej. suņi rej ar "vau", džeki rej ar "lol". satikām dagiļu kārli, nobučojām un pisām pa trasi. tas nu gan ir viens kruts džeks.
30.12.30 13:50
kadu rītu kārlis sacīja, ka ir jādodas pie viņa skolasdrauga jurģa spēlet spēles. tāds pats vārds kā kārļa skolsdraugam ir arī manam bijušajam štucerim, un tas noteikti nebija tāds rīts, kad gribētu viņu satikt, tāpēc, doršs paliek tev starp kājām, paprasīju, kas tas par jurģi. kārlis atbildēja, kas ta ir tāds džeks, kas mācās fiziku un strādā cietvielu fizikas institūtā. man šoks, migrēna, jo sakrīt ne tikai vārds, bet arī šīs pazīmes. un jābūt kārtīgais sakritībai, lai tā būtu tikai sakritība. tāpēc iekliedzu kārlim sejā: "how dare you?! my own son!" tad apcirtos otrādi un gāju, kur brilles rāda. kārlis, kurš tikko salika kopā tos pašus faktus, ko es, bija sapratis, ka es es visu esmu pārpratusi, tāpēc izritināja priekšā man sarkanu paklājiņu, apbēra ar rozēm, kas nebija bruno rozes, nodziedāja bon jovi dziesmu "always" un paskaidroja, ka tā tiešām ir sakritība, un tas ir pavisam cits jurģis, kas strādā fizikas cietvielu institūtā. okei, gājām ciemos, kur aizvadījām 2 diezgan cool katanas spēles. vienīgais, ko atceros no šī dzīvokļa - balkonu ar palmu un krēsliem. pēc vairākām nedēļām mums ar cenci steidzami bija nepieciešams kads cilvēks, kurš gribētu pievienoties garai un garlaicīgai spēlei, un, tā kā mēs ar jurģi bijām tik un vienīgi spēlējuši spēles, sapratu, ka tādas attiecības ir jāturpina, uz izsaucu viņu uz spēli. drīz vien klāt bija. pirms kādas nedēļas viņš uzrunāja mani ar aicinājumu mazliet paspēlēties, kam es bez liekas laušanas piekritu. satikāmies un kopā ar ernestiem un strodiem izspēlējām vienu garlaicīgu spēli. tad citi aizgāja prom, un mēs palikām divatā. jurģis man līdz šim bija licies kārtīgs zēns. taču vakar piedzērāmies. ne jau tā parasti, bet tā, ka sapratu, ka viņs ir traks dzērājs. dzērām jāgerīti ar alu un čurājām esplanādē, kā arī paspēju iepazīstināt jurģi ar mārtiņu freimani.
šorīt pamodos kaut kur, nesapratu, kur. mājās neviena nebija. pēc balkona nospriedu, ka tas ir jurģa balkons ar palmu un krēsliem. bet paša jurģa nebija. zvanīju. necēla. nevarēju pohujā aiziet, jo biju ieslēgta. pazinoju kārlim, ka viņa skolasdraugs ir traks dzērājs un grib mani pārdot. arī uz kārļa zvaniem viņš nereaģēja. tad kārlis atrada iespēju sazvanīt jurģi darbā, jurģis paziņoja, ka man esot jāgaida līdz vakaram. nu, neko, klausos rage against the machine un kimu vaildu, jo vakarnakts bija reāli wild. iegāju vannā, un gaidu kaila mājās džeku. tas, ka es varētu nokavēt diseni šovakar, mani neuztrauc, jo ko tad es varu izdarīt no sava huj zin kura stāva!