skothedi pothedi
kad pirms mēnešiem nopirku ļotenes talonus uz skotiju, nolēmu, ka nevienam neteikšu, ka kaut kur braucu, jo – kas zin – varbūt mana iepriekš nevienam nezināmā aizbraukšana varētu būt laba platforma kaut kā sadiršanai. un, kā zināms, mans dzīves moti paredz, ka galvenais ir kaut ko sadirst. tad, kad aizvakar visiem paziņoju, ka laikam kaut kur aizbraukšu, daži domāja, ka diršu. tātad vēlamais efekts ir sasniegts.
otrkārt, var izvērst teoriju par to, ka uztaisu škandāliņu un prom.

pēdējais cilvēks, ko satiku bija piparrozīte, kurš savu pārtraukuma laiku vairākkārt paildzināja tāpat kā princeses atliek modinātāju no rītiem, kad gribas ātrāk pagulēt. skotija ir aitu zeme, jo pirmie cilvēki, ko redzēju, bija aitas, bet pirmā smaka, ko sajutu ārpus lidostas, bija mēslu smaka. pa ceļam uz glāzgovu, kas ir tāda kā augstprātīga varšava, sapratu, ka kultūraugs numur 1 šeit ir čakšņi (tās ir tādas lielas čužas), bet valdošā reliģija – konkrēts pālis, jo pagaidām neesmu dzirdējusi, ka kāds pateiktu kaut vienu vārdu tā, lai es arī to varētu saprast. vienīgi nopriecājos par divām kundzēm, kas ar mani runāja tā, ka visu varēu saprtast. vēlāk sapratu, kāpēc – viņas ar mani runāja vācu valodā, kas ir visskaidrākā valoda pasaulē (vācieši pālī runā holandiski).

tuvākās nedēļas laikā es noteikti nekāpšu kalnos un nebraukšu ekskursijās, jo esmu bomzis, tāpēc šis būs tīri spirituāls ceļojums. tagad braucu megabusā uz skotijas dīdžeju galvaspilsētu, un te autobusā var tvītot!!!11!!1 tas ir super. Megabusam pakaļ skrien aitas un m83 leik domāt, ka šis būs tik spirituāli kā nekad