par klusuma brīžiem
pēdējā laikā mani sviestenes ieraksti top saistībā vai nu ar ūdeni, vai ar uguni - tātad par piedzeršanos vai arī par sacepšanos. šodien ir abi - neesmu gan piedzērusies, bet mācos no galvas pasaules jūras un esmu sacepusies par klusuma brīžiem par godu kādam aizgājējam pasākumos, kas nav tieši saistīti ar šo aizgājēju.

šobrīd spēju atcerēties vienu reizi, kad no sirds klusuma brīža laikā būtu piecēlusies un paklusējusi, kā arī uzrādījusi šim brīdim atbilstošo bēdīgo un domīgo seju. tas bija pērn aprīlī polijas konferencē, kad tikām lūgti ieturēt klusuma brīdi, pieminot kačinska un visu pārējo džeku bojāeju. tas bija no sirds, jo es mīlu poliju un man bija no sirds žēl manu poļu draugu un viņu ģimeņu, kas ļoti pārdzīvoja. un par to jau sāku raudāt tad, kad ziņu izdzirdēju pa radio, nevis tad, kad pa televizoru rādīja smukas bildes ar aizgājējiem, fonā skanot mobija "why does my heart feel so bad" (iespējams, šajā gadījumā tā nebija, bet tā parasti ir. tie ir klipi asaru izraisīšanai). bet tik un tā atzīstu, ka šis klusuma brīdis bija nevietā, jo zālē noteikti bija dahuja cilvēku, kuriem dziļi pohuj, un es viņus par to nevainoju, jo mīla pret poļiem taču ir mana dziļi personiska pārliecība. ja kas, vēl aizvien neesmu novākusi to polijas karodziņu no savas tviterbildes, kuru visi sev sastūķēja virsū pērnajā aprīlī.

šodien iešu uz mūzikas gada balvas pasniegšanu. aprēķināju, ka ir liela iespēja, ka būs kāds liekulīgs klusuma brīdis par godu mārtiņam freimanim vai arī mārtiņam freimanim un jānim grodumam. vai arī tas nebūs klusuma brīdis, bet manis jau augstāk aprakstītā bēdīgā mūzika (varbūt ne mobijs) un mirušā cilvēka bildes. un tas ir stulbums. es nevēlos neko sliktu sacīt ne par aizgājējiem, ne par viņu mūziku, jo viņiem nav nedz iespējas laboties un uzrakstīt ko krutāku, nedz pastrīdēties ar mani, un man tomēr patīk izvēlēties līdzvērtīgu pretinieku. pieļauju, ka zālē atradīsies daudzi, kam m.freimaņa mūzika ir bijusi svarīga un viņš pats - labs draugs. taču ir varbūtības teorija, kas nosaka, ka zālē noteikti būs arī cilvēki, kam ir riebusies viņa mūzika un viņš pats bijis liels ienaidnieks, vēl daudziem varētu būt dziļi pohuj. tāpēc šādos pasākumos aicināt cilvēkus uz klusuma brīdi man šķiet amorāli, jo tur ir tikai daži, kas no sirds bēdātos un no sirds klusētu. jā, bērēs, tur es saprotu - tur cilvēki ir atnākuši paši pēc savas izvēles tieši uz bērēm tieši no aizgājēja, līdz ar to vismaz vidēji drūma seja tur būtu jāuzrāda. līdzjūtība ir katra paša ļoti personīga darīšana un uzsaukums "hei, tagad visi pabēdāsimies" pasākumos, kas nav tieši saistīti ar mirušo cilvēku ir pilnīgi retarded.