alpu dakteris
atklāšu, kas jums kaiš
27.6.31 23:42
ir noticis neticamais - alus ir beidzies. līdz ar alu no istabas ir pazudusi arī agnese, jo viņa kā normāls cilvēks labprātāk vasaru pavada latvijā, nevis kaut kādā rietumeiropas maukā.
pēdējo dažu dienu laikā esmu kļuvusi par pavisam citu cilvēku. pirmkārt, braucu ar riteni, kam ir kājbremzes (kurš idiots un kāpēc to izdomāja?) ar taisnu muguru. aizvakar pamanījos arī brauciena laikā nolekt no ritens (turpmāk "ritens" būs sieviešu dzimtas lietvārds, 6.dekl.), pati piezemējoties pat uz savām pašām četrām kājām. nezināju, ka tā māku. normāls ritens, vienīgi stulba skaņa, kad tas tiek nolikts malā erektīvā stāvoklī.
otrkārt, līdz šim vispār neko neesmu mācējusi taisīt ēst, izņemot mannā putru, kas ir jocīgi, jo mannā putra skaitās sarežģīts ēdiens. taču šodien es tā taisīju ēst, tā taisīju, ka beigās nevis šarms man mācīs taisīt sirsniņu zupu, bet gan es viņam. pagatavoju kartupeļu biezeni ar casnāgiem un baziliku, turklāt, tas bija biezenis ar visām mizām. klāt piekodu ceptus kabačus. neticami, ne?
treškārt, man vienmēr ir bijis bail uzturēties lielās ēkās, kur gandrīz nav neviena cita cilvēka. piemēram, radio naktī pārvietojos ar konstanti piemīztām biksēm. šobrīd atrodos kojās, kuru studenti lielākoties ir devušies uz labākiem medību laukiem, un man nav bail no spokiem. pilnīgi pohuj. iespējams, tas tāpēc, ka ir citas lietas, par ko baidīties. piemēram, sastingstu ik brīdi, kad gaitenī dzirdu soļus, jo tur var nākt koju sargs un izmest mani ārā, jo mans, kā arī bīvisa un batheda dzīves moto ir "breaking the law! breaking the law", tātad šeit uzturos abolūti nelegāli, un par šito triku gan mani, gan agnesi varētu no šīm kojām izmest. vakar par to uztraucās viņa, bet es ar vecākās māsīcas tiesībām ieteicu viņai iedzert, un pēc ceturtā aliņa stress bija mazinājies. es - visgudrākā!
ceturtkārt, man palikušas lielākas krūtis.
25.6.31 21:55
šobrīd sēžu pie virtuves galda amsterdamā, shēmoju un kapāju mazo aliņu.
tā kā pieklājīgi cilvēki vienmēr mēdz apvaicāties, kā ta atlidoju, uzreiz sniegšu atbildi, ka pirmoreiz aptuveni 7 gadu laikā lidoju skaidrā. kopš holandiešu valodas kursu beigām, es, protams, esmu bijusi slinka kurva, un tāpēc par to esmu iedomājusies tikai vienreiz ar konsti guļoti dreiliņu zālē. kad iekāpu ļotenē, dzirdēju, ka no tā, ko buldurē pasaulē garākie cilvēki, nesaprotu nevienu vārdu. nevienu! tad atrubījos un notika brīnums - es ne tikai pamodos vēl aizvien skaidrā, bet jau sapratu pusi no tā, ko viņi runā, tāpēc es lēšu, ka pēc nedēļas man jau būs maģsitra grāds holandiešu gramatikā.
kad satikos ar loginu, par kuru ričuks jau sen teica, ka labi sapratīsimies, jo neviena no mums nav ar pilnu rubuli, viņa mani iepriecināja ar paziņojumu, ka tagad būs visiem jādirš, ka esmu viņas māsīca. kāpēc? vienkārši sakot, es nelegāli dzīvošu pie viņas, un labāk, lai es vismaz skaitos māsīca, nevis kaut kāda random beibe. un dirst man patīk ļoti, tāpēc sekundes laikā bija gatavi stāsti par to, kā sīko māsīcu dauzīju, bet tad viņa izauga lielāka par mani, tāpēc nolēmu kaušanos beigt. kā likums, viņas vecākais brālis, kurš ir vecāks pat par mani, mēdza mani visu laiku čakarēt, bet es biju ieķērusies viņa draugā. neko neteicu, tikai sarku, kad viņš tuvojās.
kad ieradāmies mājās, es sapratu, ka tā šo vietu tiešām var saukt, jo uz galda stāvēja piecpadsmit vīna pudeļu, zem galda - 2 alus kastes, bet no sienas man virsū raudzījās mīļa čupiņa. kaut arī visi loginas džimpārā piepisās un mana galva nakti pavadīja uz spilvena, kas nosmērēts ar šokolādi, jo pirms tam pabijis tortē, tomēr no rīta nevarēja apgalvot, ka dzērienu būtu mazāk. tāpēc loģisks šķita lēmums doties uz botānisko dārzu, kas bija ļoti romantiski - tas, ka džeks mani veda uz sava bagāžnieka, tas vēl tā, bet pie labās rokas viņš veda riteni, tāpēc no malas izskatījos pēc slinkas retarded princesītes, kas grib, lai viņu ved, kaut arī pie rokas ir ritenis. viņu sauca rubenis jeb mopperen holandiešu valodā.
uz amstereni es devos tieši 24. jūnijā, kas nozīmē nākamo dienu pēc pjāņiem. šie bija ļoti jauki pjāņi - tos pavadīju pļavnieku stadionā ar sabīni un mētru, un mums pēkšņi pievienojās arī lācis un grēviņš ar meitenēm. ļoti nopriecājos, ka vismaz man pašai likās, ka tagad viņi būs labi draugi, jo, ja neko nejaucu, tad vienam nepatika otrs vai otrādi. tad, kad viņi rokās sadevušies noskrēja rašmoras draudzības apli, es sapratu, ka no prieka varētu arī piedzerties. tas beigās nenotika, bet tik un tā sešos no rīta mēs sabīni modinājām, nesot cauri istabai, kur gulēja mana māmiņa, kas samegojusies pabolīja acis, uz ko es reaģēju ar saukli "sabīnei uz darbu jāiet!".to novēlu Jums visiem - iet uz darbu!
19.6.31 17:18
man labpatīk uzskatīt, ka man izdevās rihardu pierunāt atbraukt uz astrobangas bērēm, piesolot lielisko iespēju pēcāk gulēt ar mani vienā istabā. līdz ar ballītes beigām paņēmu vienu šampja pudeli, un ar aneti un rihardu iekāpām taksī, kura šoferi anete vēlējās izpist, un par to nekautrējās paziņot arī skaļi. nekas tur nesanāca, tāpēc izkāpām pie saviem mīļākajiem pļavnieku galdiņiem, kapājām šampanieti un pīpējām belijmor kanal papirosus, kurus man mūsu pirmajā satikšanās reizēs bija pamanījies uzdāvināt mans "vienalga, ka nesatikušies mēs" draugs. lēnā garā anetes un riharda iesāktā diskusija pārauga karstā strīdā, ko es nolēmu pārtraukt, paziņojot: "visi pa mājām!" anete momentā apcirtās otrādi un devās mājup. mēs ar rihardu mierīgā garā devāmies uz tīnūžu ielu. iegāzāmies pie manis istabā, un rihards atcerējās, ka viņam somā ir divi aliņi. kad tika izkapāts viens, nolēmām, ka ir jādodas uz veikalu pēc šampanieša. ne jau tāpēc, ka nav, ko dzert (jo 1 aliņš vēl neizdzerts), bet gan tāpēc, ka jāuztaisa publisks škandāls. nolēmām, ka škandāls būs par to, ka rihards gribēs dzert alu, es - vīnu, tā mēs strīdēsimies, līdz viņš pateiks, ka vīnu dzer tikai maukas, uz ko es atbildēšu ar pļauku pret viņa jauko sejiņu. tajā mirklī mums jānopērk šampanietis. bet diemžēl mēs saprotamies tik labi, ka nespējām pat inscinēt drāmu - kad bijām nonākuši veikalā, rihards jau bija aizmirsis, ka vīnu dzert tikai maukas.
palūdzām šampanieti, bet secinājām, ka mums nav skaidras naudas, tāpēc devāmies uz bankomātu. bet ne jau šā tā devāmies - skrējām, sadevušies rokās. pulksten septiņos no rīta nopirkām dārgāko šampanieti par četrdesmit četriem latiem, līdz ar to es kļuvu par samērā dārgu meiteni, bet tādam zēnam kā rihards nav nekā žēl tādai meitenei kā es. beigu beigās šampanieti neizdzērām, un labi, ka tā, jo tāpat jau bijām pietiekoši lielā tūtā, lai šodien sāktu satraukties par to, ko no rīta esmu tvītojusi.
pamodos no modinātāja zvana, jo bija jākāpj mašīnā uz kuivižiem, kur pieglauzties tēvzemei, kā arī informēju avotnieci par to, ka esam gulējuši piecpadsmit minūtes. kaut arī manā istabā ir divas brīvas gultas, protams, gulējām kopā.
iepazīstināju savu māmiņu ar rihardu un tināmies. iekāpām gonkā, pēc 5 minūtēm jau bijām pie salavgrīvas staķika, kur nolēmu, ka vēlos sadot pa purnu tur stāvošajam arnim blodonam. rādīju viņam nepieklājīgas zīmes, bet beigās nospriedu, ka viņam pašam jānāk pie manis, ja viņš grib pa purnu. dabūt pa purnu no manis - to grib ikkatrs, bet arnis negribēja pietiekoši stipri, tāpēc nepienāca klāt.
tā kuivižos izkāpām no mašīnas, un dzintris uzreiz ievēroja, ka man katra acs iet uz savu pusi, rihards nebija labāks, tāpēc taisnā ceļā devāmies uz gultu, kur mums riktīgi saskan, jo šī jau bija trešā reize, kad 12 stundu laikā ejam gulēt.
kad piecēlāmies, mūsu reputācija bija satriekta lupatās, jo tagad visi domā, ka ar rihardu pišamies. nezinu, ko cilvēki iesāktu, ja nebūtu mūsu - darbi uz priekšu neietu. diemžēl mūsu reputāciju vēl vairāk iedragāja tas, ka nolēmām savu četrdesmit četru latu moet dzert pie jūras, vērojot saulrietu divatā. tas bija ļoti romantiski, jo brīdī, kad ieminējos, ka man ir auksti, rihards izvilka segu, iešņauca kokaīnu, nodzēsa cigāru, iepisa visīti, sasedza mani un teica: "es varu Tevi sasildīt..." varēja arī.
pēc mirkļa bijām atpakaļ un sēdāmies pie kapājamā galda, kur norisinājās degvīna lietošanas pasākums, līdz ar to diena bija ieguvusi riņķveida kompozīciju - sākās tūtā, un beigās atkal bijām party noskaņojumā. tā kā visi domāja, ka pišamies, automātiski tika pieņemts, ka mums jāguļ kopā. nepretojāmies, jo, kā jau sacīju, līdz šim gultā bijām ļoti labi sadzīvojuši.
kā smalki ļaudis pirms gulētiešanas pie naktslampiņas palasījām literatūru un paniekojāmies ar aliņu, un nost bijām.
šo varētu uzskatīt par ideālu iepazīšanos ar meitenes vecākiem - iepazīšanās notikusi pilnīgā tūtā, un arī pats rihards atzina, ka pie kuras katras meitenes tēva nav devies, vienā rokā nesot slotu, bet otrā - albēra kamī "svešinieku" un glāzes.
15.6.31 19:59
man vakar tētis prasīja, vai man ir pienācis tas pirmsaizbraukšanas laiks, kad ir jāpļēguro katru dienu. viņa izvirzītā hipotēze bija patiesa - tas laiks tiešām ir pienācis, jo katru dienu ir jāsatiek kāds labs cilvēks, ar kuru noteikti gribu patrakot pirms aizbraukšanas. pārsvarā tie ir kruti zēni, kuri man nekad nav bijuši pirmā plāna draugi, jo esmu pārāk stulba, lai viņiem piezvanītu biežāk. piemēram, filips, bricis vai tik tikko aprakstītais bioloģijas pasniedzējs. kaut arī pēdējais no minētajiem vakar izrāva man vārdus no mutes, paziņojot, ka normāli cilvēki dzer, bet nenormāli nedzer, tomēr ir arī viens kruts džeks, kurš nedzer vispār. tas ir smukākais un netaktiskākais latvijas radio žurnālists. hronisku takta izjūtas trūkumu es no sākuma nemaz nebiju pamanījusi, jo no malas izskatās pēc pieklājīga džeka, bet tas ir kā ar leduslāčiem un antarktīdu - nepadomājot, šķiet, ka tie tur dzīvo, bet tā taču nemaz nav - leduslāči torčī pa ziemeļiem, nevis dienvidiem.
netaktiskais, bet smukiņais džeks arī bija viens no tiem, ar kuru tā kā kaut ko vajadzētu pirms aizbraukšanas. tā piezvanīju un uzaicināju viņu uz randiņu. te jāpiebilst, ka mirklī, kad to darīju, citu džeku skaipā pasūtīju nahuj un tajā mirklī jutos kā līdzsvara etalons. uzreiz teicu, ka tik ļoti gribētu satikt, ka būtu gatava arī nedzert, jo, kā minets iepriekš, šis džeks nedzer necik. tāpēc piedāvāju kaut ko, kas varētu patikt viņam - aizbrauksim kaut kur ar riteņiem. ātri noskaidrojām, vai tas ir iesākums pišukām, un secinājām, ka vismaz šoreiz ne (to vienmēr vajag noskaidrot).
ja kāds nezina, tad man kopš reizes, kad man uzbrauca virsū viens pidarass, ir samērā saspringtas attiecības ar velokultūru vispār, braucu ar nenormālu raustīšanos, neskatos ne pa labi, ne pa kreisi, jo tad es zaudēju līdzsvaru un krītu. braucu vidēji reizi gadā, kas noteikti mainīsies līdz ar amsterdamas ēras sākumu. tātad ritenis ir sviests, bet ko gan džeka dēļ neizdarīsi. aizņēmos meiteņu riteni no aigas un piespolēju klāt smukajam un netaktiskajam džekam. ieraudzījis mani uz riteņa, viņš uzreiz paprasīja, vai es vispār māku braukt. bet neko, pastāstīju, ka tagad viņš ir tas, kas uzņemas atbildību par manu dzīvību. tad es viņam pateicu, ka man patīk lieli krāni, un mēs aizbraucām uz vietu, kur ir lieli krāni. pa ceļam satikām arī divus kaķus un redzējām, kā ostai brauc nost jumts. kad es redzēju, kā viņš braucot no somas var izvilkt jaku, to uzvlikt mugurā un nenokrist, jutos kā ventiņa zivju lekcijās - tātad pilnīgā orgasmā.
randiņš bija izdevies, jo atvadīšanās notika divās dažādās vietās, un tā aizņēma vairāk laika nekā pats randiņš, un mēs kruti parunājām par attiecībām un modi, kā arī derdzīgu indie muzonu. pēc tam atvedu aigai riteni, un man bija saskrāpētas kājas, kas vēlāk kļuva par zilumainām kājām. uzskatīju, ka randiņš bija izdevies, jo nākamajā dienā nenormāli sāpēja dibens. šitais man bija jāpieraksta, lai es pati atcerētos, ka ir tāds kruts džeks. kāpēc nepieminu vārdu? tāpēc, ka viņam ir tāds vārds, no kura viegli izveidot vārdu "pālis", ja nomaina pirmo burtu, un, tā kā viņš nedzer, tad saukt vārdā būtu zaimojoši.
15.6.31 19:39
beidzot, beidzot tas ir noticis - vakar pēc 5 gadu plānošanas un neskaitāmas kurvīšu došanas un saņemšanas piedzērāmies ar manu bioloģijas pasniedzēju. savas mīļākās sievietes viņš saucot par sučaram, un jāatzīst, ka arī reiz saņēmu no viņa īseni, kas sākās ar "čau, sučara!". mūsu iedzeršana bija viltus caurvīta - kādā mirklī zvanījām avotniecei un teicām, lai piš šurp. un tā dura arī klausīja un klāt bija. izdomājām, ka viņa kā parasti negribēs daudz dzert, tāpēc izdomājām viltību - sarunāju ar naurīti, kad ilzes kokteilim viņš pieliek klāt dubulto šmigu. tā es iju pārliecināta, ka ilze dzer divreiz vairāk nekā pati domā. šodien piezvanīju viņai, lai izstāstītu, kāda šmara viņa ir, bet izrādījās, ka viņa ar naurīti ir izčakarējusi mūs - paņēmusi bezalkoholisko mohito, kas no malas izskatās pēc šmigas, bet īstenībā nav. tagad mēs ar attiecīgo pasniedzēju esam labi draugi, un pēc dažiem mēnešiem kopīgi brauksim uz bavāriju, kur var braukt tikai cūkas
5.6.31 13:51 - perfekts randiņš
pēdējā laikā mēģinu pie dziesmas ņemt džekus, kas man nav nekādi pirmās pakāpes draugi, bet ar kuriem vienmēr ir labi satikties, un nav pat īsti saprotams, kāpēc esmu tik stulba, ka nepiezvanu viņiem biežāk. bet ne par to. tā es bricim paziņoju, ka līdz rietumeiropas ēras sākumam gribu ar viņu privāti pavadīt kvalitatīvu laiku. kas ir bricis? bricis 2010.gadā pelnīti ieguva mana foršākā kolēģa titulu, drīkst jaukt arī ar slaveno biatlonistu ilmāru brici, jo arī šis ir ātrs un precīzs. izlēmām, ka kopīgi pavadītais privātais laiks būs mediju sporta spēļu pirmajā naktī, kad būsim pieklājīgi pret citiem, bet nešķirami viens no otra.
es īsti nezināju, ko bricis bija domājis ar "pagrūstīt govis", bet tā bija tā lieta, ko viņš ierosināja, un es visu saprotu burtiski. kā zināms, arī govis ir cilvēki, līdz ar to arī cilvēki ir govis, tāpēc gāzām cilvēkus. es jau izsenis biju iemācījusies lētu triku, ar kuru tāda smalka pelnrušķīte kā es varu slīpi nolikt jebkuru milzu mužiku, ja vien viņš nav vecs hokejists. triks nav sāpīgs un ir iedarbīgs - jāpieiet no aizmugures, fiksi jāiebāž rokas tur, kur džekam paduses, tur, kur debesis ir zaļas, tur, kur putni pat pa naktīm smejas skaļi, tur, kur skumībai nav vietas, tur, kur zemestrīces rada lietas. tad ātrā tempā ar saķerto medījumu jākāpjas uz atpakaļu. medījums nesāpīgi krīt un nesasit galvu, jo ķermeņa augšdaļa ir manās rokās. savulaik ar šo triku daudzkārt ticis nogāzts un tad gaisā tirināts dagilis. tā kā mums bija jāapgāž govis, un likās, ka priedēklis nosaka, ka jāapgāž otrādi, tad bricis šajā mirklī ķeras pie kājām, un mēs abi cilvēku griežam vienā virzienā, un viņš ir uz mutes. easy.
bet mēs jau neesam nekādi spuņciema urlas, kas tā prasti pienāk klāt un athujarī. viss bija smalki. piemēram, mums līdzi vilkās kāda stiprā šmigas pudele un no sākuma arī renārs, kurš izbeidzās ātrāk nekā šmiga, tāpēc atpalika un pazuda. stratēģija šāda: pieejam pie bara (drīkst jaukt ar bāru), sasveicināmies. noskaidrojam, kuru mediju pārstāv bars (sākotnēji man likās, ka tā ir vienkārša bezjēdzīga frāze, lai uzsāktu kontaktu, bet vēlāk šī informācija sniedza iespēju veikt statistisku pētījumu, kurš pierādīja, ka visvairāk govju apgāzām letā - 4). tad paziņojām, ka mēs esam no texxxtiem - es esmu galvenā redaktore, bet bricis - reportieris (šie ir meli, jo briča sakars ar texxxtiem ir tāds, ka patīk un pazīst texxxtu vecenes). daži pat zināja, kas tas ir. tad sacījām, ka aicinām uzspēlēt govīs. šajā mirklī es sāku tirināties un čīkstēt, ka man vajag čurāt, bricis triec mani čurāt, es pazūdu, bet īstenībā caur aplinkus ceļiem nostājos upurim aiz muguras. bricis jau ir iegrimis sarunā ar upuri un liek teikt "mū" - zemu, skaistu "mū" ar nedaudz piepaceltām rokām, lai man būtu ērti veikt uzbrukumu no aizmugures. atgādinu, ka upurim ir pārsteiguma moments, jo es it kā esmu aizgājusi uz krūmiem. tā noliekam upuri gar zemi un griežam otrādi. tad dodam pieci viens otram, pasakāmies upurim par piedalīšanos, ieraujam šnapst no kakliņa un ejam tālāk.
tā apstaigājām visu teritoriju un apgāzām 21 govi, 3 govis palika nesatricināmas. kaut kādai durai bija dziesma "hooligans on e", ko, iespējams, pārdziedājis arī vecais pidarass dohertijs, un tā man visu laiku skanēja galvā. mūsu mērķis bija nogāzt 20 govju, un, iespējams, ka 21. bija kaut kāda nejaušība, bet sasniegtais mērķis bija jānosvin, tāpēc bricis devās uz savu māju, lai paņemtu vēl stipro šmigu. kā var nojaust, bricis ir ļoti bagāts, jo dzīvoja mājā, un es par saviem draugiem izvēlos bagātus cilvēkus, jo gribu raudāt mersedesā, nevis tramvajā. gaidīju pie savis telts atgriežamies brici un šmigu, bet, kad viņš jau kādu laiku nenāca, piezvanīju četras reizes, un sapratu, ka mūsu deja ir beigusies.
nākamajā rītā viņš atklāja, ka ir ticis līdz mājai, bet nav ticis līdz gultai un līdz šmigai - ne tik. kad viņš deviņos no rīta atkal bija klāt, stāvējām pie radio (ko pārstāvēju oficiāli) telts un pienāca klāt kaut kādi petuhi no vakardienas. apkārt - pilns ar radio kolēģiem. un čalis no vakardienas norāda uz mani un saka: "Jūsu galvenā redaktore blablablabla..." vai nu radio cilvēki ir pilnīgi idioti, vai arī ģēniji, jo neteica: "wtf, loh? kāda redaktore?! kalpone!" vai nu tāpēc, ka nesaprata, kas tikko pateikt, vai nu tāpēc, ka ir gudri kā einšteins un saprata, ka ir pienācis laiks klusuma brīdim.
1.6.31 11:27 - kārļa dzimene
"šī bija brīnišķīga diena," abi ar kārli pateicām reizē, kad viņš mani bija izvadījis no sava mitekļa un apskāvis. tas vien, ka atvadīšanās notika pirms diviem naktī, nevis agrā rītā, liecināja par to, ka diena sākusies agri bez ilgas gulēšanas iepriekšējā naktī. sešos no rīta ar aigu atnācām mājās, un man bija tik mīļš noskaņojums, ka par neiemetu guļošam šarmam ar biznesa klases basketbola bumbu pa muguru. pēc trim stundām šis zēns mūs modināja un lika veikt rīta soli, lai visi varētu sēsties kārļa aplipušajā mašīnā. pisām pēc zanes uz uzvaras parku, kur ir tādas jocīgas ceļazīmes - zebrā rādīja, ka pieredzējuši vadītāji tur brauc pa gludo, bet īstenībā pēc noteikumiem ir jābrauc citādi, un tad ir baigais piņķeris. paņēmām zani, bet, ja kādam šķiet, ka šeit svarīgākais ir cilvēki - maldāties, jo kārļa bagāžniekā bija kaudze ar suši, kas arī bija iemesls, kāpēc biju nolēmusi darīt visu, lai no rīta pamostos un pievienotos šitiem tūdaliņiem.
kārlis ir nolēmis iekļūt latvijas labāko tenisistu astoņdesmitniekā, tāpēc sestdien sev sakrāja daudz punktu, spēlējot ar desmitgadīgiem zēniem. pirmā spēle bija neciešama, jo vēl nebijām mielojušies ar suši, un vislaik gaidījām, kad beidzot šīs mocības būs galā. tikmēr sēdējām pie galdiņa un dzērām to, ko sestdienas rītā pieklājas dzert. meitenes dzēra tēju, bet šarms man atnesa baltvīnu, jo bārā esot bijis tikai vīns un fanta, bet no fantas man ir alerģija (tā nu reiz ir taisnība), tāpēc jāņem vīns. pie viena izpildījām testu par savu personību un nākamajām attiecībām, testa rezultāti pierādīja, ka es un šarms esam viens un tas pats cilvēks (nepārsteidz), kam draugi dzimenē dāvina ādas pletni, un vīrietis, kas manī vai šarmā iemīlas, tomēr labprātāk meklē skaidrākas ganības (nepārsteidz).
kārlis ieguva punktus, un mēs aprijām suši, par ko k bija pārsteigts, bet es jau mirklī, kad piedzimu, viņam teicu, ka, lai cik daudz suši uz galda būtu, esmu gatava apēst visu, pilnīgi visu.
mums nebija gana, tāpēc devāmies uz kauguru klondaiku, kur pieminējām mētru ar klusuma brīdi, jo tad, kad viņa gāja astotajā klasē, viņai stundas notika šeit. te pēkšņi kārlis nāca klajā ar paziņojumu, ka katram var būt savs viedoklis, kas jārespektē, un tas nu reiz bija kaut kas tik absurds kā tās ceļazīmes pie uzvaras parka, kur izmainās galvenais ceļš un tad ir baigais piņķeris, bet pieredzējuši šoferi izbrauc pa gludo, šito rādīja zebrā, ko vada brāļi timroti - ģirts, pauls, kristovskis.
kārlim bija jāgaida līdz nākamajam mačam, tāpēc nolikām aigu gulēt, jo džeku koļīšanas grāmatā rakstīts, ka 3 vecenes vienā barā nav labi. tā piļījām uz jūru, kuras malā bija speciāla telpa kāju mazgāšanai. ļoti interesē, kā tiek kontrolēts, vai tajā gadījumā drusciņ netiek apmazgāta kāda cita ķermeņa daļa. kačka un šarms nodemonstrēja tādu sporta veidu kā špiļkošana, un mēs kopīgi atcerējāmies to uzvaras parka ceļazīmju bezpriģelu, kur it kā norādīts viens, bet pieredzējuši autovadītāji brauc pa gludo, lai nebūtu liela piņķera. es jau īstenībā nezinu, bet to stāstīja timrots zebrā.
aigai astoņos un septiņās minūtēs bija jābūt rīgā, tāpēc, lai novilcinātu laiku, iebraucām automazgātuvē un nomazgājām dažādas ķermeņa daļas, kas bija pielipušas pie kačkas vāģa.
kopīgi noskatījāmies zatlera runu, par ko es biju vīlusies, jo gribēju rakstīt texxxtu, bet tas vairs nav interesanti, jo visi par to runā. pat kačka savā dzimenē, brīvdienā aizskrēja uz radio kaut ko tur gvelzt. un te ir laiks stāstam par pēdējā gada lielāko spriedzi.
kačka un zane kā plēsti aizmetās uz radio, mēs ar šarmu mierīgi devāmies pēc vīna par trīsdesmit latiem un sīpoliem. kad atnācām, pamanīju, ka abi radio tūdaliņi ir ielogojušies radio101 kontā un aizmirsuši, ka te paliekam mēs - emīla nedarbi. mums, protams, sāk rasties idejas par to, ko vajadzētu ietvītot. "eju tīrīt telpas. apkopēja", "lembergs ir smuks" un vēl dažas idejas, bet bija skaidrs, ka īstā doma tikai nāks. bet te pēkšņi kompī parādījās uzraksts, ka baterija ir dirsā un mums ir 7% laika, lai atrastu lādētāju. skrējām pa dzīvokli, meklējām. šarms to beidzot atrada, skrēja pie datora un mirklī, kad sprauda iekšā, dators izslēdzās. šis ir klasisks "labāk zīle rokā nekā mednis kokā" gadījums - varējām taču ietvītot kaut vai to, ka ejam tīrīt telpas, nevis paļauties uz to, ka pēc laika mums prātā ienāks kas ģeniāls.
tūdaliņi atgriezās, uzspēlējām vienu mazo dominion un arī man uz smadzenēm parādījās tas šausmīgais uzraksts par septiņiem procentiem, tāpēc fiksi taisījos prom. kārlis mani pavadīja līdz lejai, un tad mēs abi reizē patecām, ka šī ir bijusi brīnišķīga diena
22.5.31 16:38 - šarma dzimšanas diena
"tās ir šausmas, kā vakar ir dzerts. šausmas!" vakar atklāti sacīja šarms, kurš tikko bija atgriezies no makšķerēšanas, uz kuru bija devies piecos no rīta pilnīgā hlamā. tas, ka šarma dzimenē es nepalikšu ar pilnu rubli, bija skaidrs tāpat, bet to, ka man nāksies iedzert šņabi par katru reizi, kad noklepojos, īsti nezināju, un varbūt Jūs nezinājāt, ka man ir klepus, tātad beigās biju tādā pašā stāvoklī kā šarms, toties gudrāka nekā pirms tam, jo kaut kāds ments man iemācīja kauties ar zēniem, kas grib dot pa muti. šarms nākamajā dienā veica manu iemaņu pārbaudi un secināja, ka kaut ko esmu iezubrījusi.
sestdienas rītā pamodos un sapratu, ka pie kursītes uz cocknesi braukšu vēlāk, jo šobrīd tas tiešām vēl nav iespējams. tā visu dienu kārtīgi izstrādājos (mans darbs ir gulēšana) un tad, kad atpakaļ no copēšanas ieradās šarms ar mentu un ar varu lēja mutē viskiju, sāku justies manāmi labāk, bet tas jau bija pietiekoši vēlu, lai cockneses autobusi būtu aizbraukuši bez manis. nu, tad jau vairs neko. ja vēl vienu minūti domāju, ka tad jābrauc mājās, bet tad atčoknījos, ka esmu taču pie šarma, un, kā zināms, no viņa tik viegli prom nevar tikt.
viegli nav, bet tas izdevās aigai, kas aizgāja ciemos pie filipiņa, pirms tam mums atlejot mazliet džeimsona kanniņā, kurai beidzot ir radies kāds pielietojums. sildošais šķidrums rosināja mūs spēlēt prātu attīstošas spēles, piemēram, zivju spēli, kurā jāsauc zivis, kā arī zirgu spēli, kurā jāsauc zirgi, un medus koka spēli, kurā jāpasaka, kas īsti ir medus cocks. tā sēdējām, cieši saspiedušies, dīvānā, līdz kanniņa bija piebeigta un bija jāiet pēc alus. džeki ilgi čakarējās, tāpēc salasīju naudu, ko šarms bija izmētājis un izspārdījis pa kāpņu telpu, un devos lejup. ierados veikalā, tur, protams, iepazinos ar vietējiem plenčiem, kas uzstāja, ka man ne par kādiem aliem nav jāmaksā, to darīšot viņi. domāts - darīts. savācu sev pienākošos aliņus un tipināju ārā no bodes. tur pretī - šarms un ments. džeki, protams, sajūsmā par to, ka beidzot satikuši ideālo sievieti - tādu, kas ne tikai aizies pēc aliņa, bet arī neiztērēs nevienu santīmu. šarms no priekiem aizmirsa, pa kuru galu jādzer alus, tāpēc pārsita pudeles apakšu un loksēja iekšā.
te nu bija kārta tādiem jokiem, ko neviens cilvēks ar kaut mazlietiņ skaidru prātu, neuztvertu, bet mēs kritām gar zemi, kārtojot manu brīvas sievietes komplektu, kas sastāvēja no atkritumiem. šarms pierādīja, ka viņa derdzīgā 5nizza balss aizņem trīs oktāvas, bet ments žagojās jau ceturto stundu un, ja kas, nebija beidzis arī šorīt no rīta.
ments atplīsa, tāpēc varējām darīt ko pretlikumīgu - nobaudījām gardo rīslingu un parunājāmies par zēniem un meitenēm, un attiecībām. aiga noteikti bija domājusi, ka šarms, kurš tā arī iepriekšējā naktī nebija gulējis, jo bija jāmakšķerē ar robi, kas ir cilvēka etalons (strādā par kanalizācijas rūķīti, makšķerē), būs atplīsis, bet sešos no rīta aiga mūs ieraudzīja, pie galdiņa kapājot. bijām uzvarētāji, un tad visubeidzot varējām iet gulēt.
aigasprāt, nākamajā naktī ar mentu nemaz neesam gulējuši, bet gan visu laiku runājuši. jā, runājuši noteikti - no rīta pierunāju viņu vēl mazliet iekapāt šņabi, kā arī atrunāju viņu pierunāt mani pievienoties. kopumā šarma dzimšanas dienas balli vērtēju ar deviņām ballēm, viena balle pazudusi - tā ir elīnas kursītes balle, kurā tā nemaz beigās neierados. bet vai tiešām mani pie tā var vainot?
17.5.31 00:27 - mana druška aina
aina ir vienīgā draudzene, ar kuru labprāt runāju par kultūru. vislabprātāk - par teātri. visvislabprātāk - par dailes teātri. citreiz uz teātri aizejam kopīgi un tad kārtīgi izņirdzamies. pēc ļoti sūdīgas izrādes noskatīšanās zvanīju ainai un sacīju, ka esmu redzējusi vissliktāko izrādi savā mūžā. uz to aina reaģēja ar: "ļauj minēt! dailes teātrī?" ainai ne tikai šoreiz, bet vispār ļoti bieži izdodas visu ko ātri saprast. un nav nekāds brīnums, viņa tomēr ir vecāka par mani. te es nerunāju par to, ka es biju pamatenē, kamēr viņa mācījās videnē. nav runa arī par to, ka es biju bērnudārzā, bet viņa augstskolā. kad es piedzimu, ainai bija piecdesmit cik tur. ar ainu es iepazinos tā, ka viņa bija mana runas pasniedzēja, kurai priekšā neskaitāmas reizes esmu lasījusi vienīgās 3 grāmatas, kas man pa čorno patīk (dīvainais atgadījums ar suni naktī, pēdējais elfs, pēdējais orks). aina man jau no sākta gala likās ļoti kruta pasniedzēja, jo gandrīz katrā nodarbībā demonstrēja savu parodiju šovu. piemēram, šodien viņa attēloja džilindžeru. ainu gan jau sen vairs neuztveru kā pasniedzēju, un pēdējoreiz, kad tikāmies bārā (teātra bārā, jo esam kultūras cilvēki), atzinos, ka vakar baigi pielējos un tikko arī vēmu. tad paņēmu asiņaino mēriju un, kad līvai zvanīja fāterīts, fonā kaut ko maurojām.
ainu zina arī visi aktierīši, tāpēc tad, kad es iepazīstos ar kādu smuku aktieri, bet nav, par ko parunāt, vienmēr var izspēlēt ainas kārti. vienmēr, kad iepazīstos ar kādu smuku aktierīti, pastāstu ainai, viņa no savas džeku kartotēkas zibenīgi attiecīgo čalīti izvelk un nosauc dažus atslēgvārdus, piemēram, "labs zēns, tomēr tāds vējagrābslis, neņem pārāk nopietni, klejotājs". tieši šādus atslēgvārdus viņa deva pēdējoreiz, kad man bija radusies interese par kādu džeku. liftā ieraudzīju ainu, pieskrēju klāt, iecirtu kāju durvīs, nosaucu džeka vārdu un uzvārdu, un viņa bez kādas apdomāšanas izmeta šos vārdus, es izņēmu kāju no durvju ailes, un tā mēs šķīrāmies.
šodien iegāju pie ainas, lai pateiktu, ka drīzi vien taisīšos uz amsterdamu. viņa noklausījās visu un sacīja, ka parasti jau cilvēki brauc kaut kur prom vai nu tāpēc, ka kāds ļubovņiks piepisis, vai tāpēc, ka viss ir dirsā. pārāk noliegt nevarēju ne vienu, ne otru, jo, kopš pēdējoreiz biju tik laimīgs cilvēks kā tagad, esmu appista vairākkārt, un nebūtu diži pārpspīlēts, ja sacītu, ka pēdējais gads ir bijis pilnīgā dirsā. nospriedām tomēr, ka viss būs zajebis, sākām runāt par britiem, kas visu laiku ir pālī, un aina vienu dienu savā plānotājā līdz manai prom braukšanai aizņēma ar plānu "elīna - tusiņš". ļoti ceru, ka līdz tam laikam būs pārgājusi mana alerģija no alkohola. ja nebūs, tad gan būs sūri.
7.5.31 17:55
"es viena tumsā e-e-ju ziemeļvē-ē-ē-ējā," tā dzied olga rajecka, un man šķiet, ka viņa dara nepareizi. ziemeļvējš jau tāpat ir auksts kā frigida kuce, kāpec tur iet vienam? mēs ar filipu bijām gudrāki, tāpēc gājām ziemeļvē-ē-ē-ējā divatā, paralēli būvējot pašspīdzinošu ultimātu - kamēr nebūsim ierakstījuši dziesmu, es nekur prom nebraukšu. kaut arī kāds mans draugs ar strauji augošu nozīmi nesen sacīja, ka esmu par krutu lai pīpētu, pēc 7 mēnešu pārtraukuma uzkurīju tabaku un uzvarēju izsmēķu tālmešanā ar knipi, jutos brīnišķīgi, jo uzvarēju.
kačka šonedēļ nodeva savu bakalaura darba melnrakstu, un, tā kā man ar to ir diezgan liels sakars, uzskatīju, ka pati varu pasludināt, ka vakarnakts roņu tikšanās ir par godu nodošanas aktam. kačka ir ļoti mīļš un rūpīgs cilvēks un atceras, ka man ļoti garšo močīt iekšā citronus, tāpēc jutās sevišķi gandarīts, pasniedzot man viņa citronu un citronu dzērienu. tiesa, kačka ir palaidis garām to, ka man ir alerģija no citrusaugļiem, bet viņš ir tik mīļš, ka es labprāt būtu jutusi ciešanas un neko neteiktu, bet šarms bija tik priecīgs par iespēju, ka man kaut kas varētu notikt, ka sāka dejot pasadobli, uzlika visiem ballīšu cepures un skaļi nokliedzās, ka ka elīani ir alerģija, vuhuhuhūūū!
intīmā gaisontē ar roņiem mēs satiekamies ļoti reti, un vakar bija viena no tām reizēm. aiz slēgtām durvīm spēlējām dominion ar ahujenno paplašinājumu un skatījāmies, kā šarms piedzeras un pret vakara beigām stāsta stāstu par to, ka "mums ir tāda tradīcija" sist man ar labāko molten biznesa klases basketbola bumbu tad, kad esmu aizgājusi gulēt. pēc šarma stāstītā, esmu reiz visu pārpratusi un uztvērusi to kā spēli, tāpēc kādu rītu esmu ieskrējusi viņa istabā no visa spēka ar biznesa klases bumbu iemaukusi pa krānu, un šarms tūliņ pat bijis augšā. šis stāsts liecina par to, ka stāstīšanas brīdī kāds jau ir bijis pie pudeles beigām un zem galda, jo, ja kaut kā līdzīgi ir bijis, tad šarmam krāns ir uz muguras, turklāt pēc mana sitiena viņš gulēja vēl 3 stundas. lai izkliedētu saspringto gaisotni, šarms piedāvāja mums klausīties savu mīļāko itāļu dziedātāju, kas dzied par to, ka berluskoni neesot viņu izdrāzis. sāpīga dziesma.
tā šarms sasniedza savu dominion rekordu (4 punkti), un pulkstenis nosita jau piecus, tā kā mēs paši bijām četri, tad tas bija par daudz un ballīte bija jābeidz. kad pips ar šarmu aizvilkās, palikām ar kārli vēl drusciņ paskatīties nba, un tad es atcerējos, ka pēdējoreiz, kad ar kārli divatā skatījāmies sportu (regbiju), biju nojūgusies, bet saprotu, ka tagad esmu ar pilnu, varbūt pat pārpildītu rubli, jo, ja man šķiet, ka ouvena paleta mūzika ir ideāla, tad viss ir kārtībā un pareizi. noskaidroju, ka dalasas "mavericks" vairs neskaitās nullinieki, un atstāju kārli - latvijas 91. tenisa raketi - vienu ar sieviešu tenisu. it kā mazliet baidījos par to, kā ārā būs auksts kā peklē, bet apbruņoju sevi ar filipa vecvecmāmiņas padomu - lielā aukstumā iedomāties, ka esi ķuģī, kuru bezatbildīgi mētā jūras vētra, bet esi savā kajītē ar acīm ciet, ietinies segās un pohujā. tāda iespēja mani nomierināja, bet, kad izgāju uz brīvības ielas un sapratu, ka īstenībā ir ahujennā saule un siltums, tā sapriecājos, ka, atbraucot mājās, pāris reizes noklausījos prinsa "purple rain", lai to visu varētu līdzsvarot un beidzot aiziet gulēt.
1.5.31 19:25
vakarnakt iepazinos ar vairākiem krutiem džekiem.
kad nokļuvu pēdējā autobusa pieturā, mani uzrunāja kāds pagarš džeks. izskatījās, ka neesmu pirmā, ko viņš ir uzrunājis, jo uz mutes točna nebija kritis, es jau arī ne, tāpēc varbūt biju pirmā, ar kuru izveidojās arī saruna. viņš apgalvoja, ka trešais autobuss vēl nav aizgājis, kam ticēju, kā arī to, ka brīnišķīgi izskatos. daļēji viņam bija taisnība arī par otro, jo man mugurā bija mērijas popinsas mētelis un viņš pat iedomāties nevarēja, kāds vājprāts slēpjas apakšā. tāpēc nevar vainot džeku pie tā, ka viņš gribēja man dāvināt torti. kā jau tas šādos gadījumos mēdz būt, klāt pie tortes tika solīts arī šampanietis, bet drīzi pēc tam čalis aprāvās, jo es taču vēl noteikti eju skolā, un šitais viss ož pēc seksuālas uzmākšanās. "kopš kura laika džeki seksuāli uzmācas ar tortēm?" es viņam prasīju, jo esmu kārumniece un man patīk rīt tortes un lakt šampanieti. tas, redz, esot tikai sākums. to atcerieties mūžīgi! tas nozīmē, ka arī visādas vintage kūkotavas ir lētas pistuves. parunājām vēl mazliet par karjeru un attiecībām un karjeru, un autobuss bija klāt. kamēr gaidījām, viņš bija paspējis uzrunāt teju visus pieturā stāvošos, bet, kā jau minēju, citi uz runāšanu nebija naski, tikai ņirdza. kad iekāpām autobusā, džeks pamācīja mani, ka seksā ļoti svarīgi ir tas, lai nebūtu liela auguma starpība. tā kā viņš bija par 30-40 centimetriem garāks nekā es, uzreiz izteicu spriedumu, kad tad laikam nekas mums nesanāks. viņš piekrita, bet uzreiz ieteica nebēdāt, jo turpat - autobusā - stāvēja kāds cits džeks, kurš bija īsāks, tāpēc mums kaut kas varētu izveidoties. ļoti pieklājīgi no garā džeka puses, manuprāt.
mājās atnācu viena pati un jau domāju par iespēju iet gulēt, tāpēc uzsāku šo ceļu, apguļoties gultā, bet turpinot čakarēt kompi. kas būtu domājis, ka iepazīšos ar kādu džeku arī gultā? redz, tā nu notika. pēkšņi manā skaipā iepeldēja kāds džeks, ar kuru jau sen esam norunājuši kļūt par labiem draugiem "vienalga, ka nesatikušies mēs". tā kā skaips ar kamerām ir tikpat kā tikšanās klātienē, tad var uzksatīt, ka vakar beidzot tikāmies trijatā - es, viņš, šmiga. saņēmu solījumu doties kopīgi uz lidiņu, jo tur esot laba dzīvā mūzika, kā arī atzīšanos mīlestībā texxxtiem, kas nozīmē, ka varēsim būt labi draugi. tomēr šīs cerības nebalstu tikai uz plikiem pāļa solījumiem, bet gan arī uz darbiem - vakar mans "vienalga, ka nesatikušies mēs" draugs iepazīstināja mani arī ar latvijas glītāko džeku, kurš nav tikai glīts, bet arī nes šmigu, jo it`s gin o`clock. ja tajā mirklī neatrastos gultā, būtu apkritusi.
ap to pašu laiku atradu burvīgu iespēju bez maksas legāli lejuplādēt koreja dargela (tā kā ouvens palets, tikai dahuja vairāk indie) jauno albumu vai varbūt ep "last words from texas", kuru no visas sirds iesaku arī Jums paņemt šeit: http://automaticheartbreak.com/2011/04/last-words-from-texas-free-ep-download/
ja gribas orgasmu uzreiz, jāliek pēdējā dziesma par 26.jūniju.
18.4.31 14:26
un viņdien - piektdien - es normāli arī sacepos. un, tā kā es sveistenē rakstu vai nu par pāli vai cepšanos, bet pēdējos divos ierakstos ir bijis pālis un draugi, tad šoreiz par cepšanos. piektdienas rītā sāku domāt par cīņu ar vējdzirnavām un izgāzos kā veca govs, ķiterī pavaicājot, no kurienes radies šis teiciens un vai to kāds ir mēģinājis darīt. jautājums guva neredzētu atsaucību. cilvēki teica, ka tas taču ir bijis "dons kihots" vai arī, ka tas ir bijis "dons kihots, stulbā daune, kā to var nezināt!?". tā nu reiz ir, ka man daiļliteratūra lielākoties nepatīk. ir trīs grāmatas, kas ir zajebis, bet tas arī viss. bet nez no kurienes ir izrauts, ka pamatīgi robi literatūras klasikas zināšanās pierāda to, ka cilvēks ir lohs, bet, piemēram skābes un bāzes neatšķiršana skaitās "man neinteresē/nepadodas ķīmija".arī nezināt ņūtona likumus ir "fizika nav mans lauciņš". bet, bļaģ, nezināt kaut kādu tupaku, kurš kāvās ar vējdzirnavām - tas ir daunisms. karoče - ko man darīt?
18.4.31 13:44
"baby, Tu esi kruta, vēlāk pateikšu, kāpēc," sacīja gatis maliks, iesteberējot krogā. nevar viņu vainot pie tā, ka viņam vajadzēja mazliet ieraut, lai uzsāktu sarunu ar mani, pat ļoti labi, jo man bija laiks noskriet līdz tualetei, lai uzzinātu, vai mans krutums nav, piemēram, zobupasta uz sejas. aplūkoju savu rožu un sapratu, ka tas noteikti nav nekas kruts, tāpēc ar nepacietību gaidīju viņa kāju ierašanos (sēžot i love you apakšā, ir jāgaida kājas, jo tas ir pirmais, ko ierauga). sēdēju kopā ar savu piecpadsmitgadīgo fanu, kuram izstāstīju, ka ikviens, kurš sēž man blakus, tiek uzskatīts par pisēju, kas lielākoties tomēr ir ļoti tālu no patiesības. piecpadsmitgadīgajam fanam pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, jo, tiklīdz viņu nomainīja aktieris ir garajām kājām, piecpadsmitgadīgais fans viņu nosauca par manu džeku. aktieris atcerējās solīto un pastāstīja, kas manī ir kruts - man adrenalīns izdalās tā, ka nevar redzēt. to viņš nospriedis pēc maniem ierakstiem. a ko - man rakstīt, ka es par kaut ko mīžu? sviestene taču ir domāta tam, lai brūķētu muti un izliktos par stulbu. nākamajā rītā sapratu, ka aktierim ir diezgan liela taisnība, jo gulšņāju ar hariju un karīnu, biju it kā baigi prikolīgā, piecēlos aizgāju pavemt un saņēmu ziedus par to, ka iepriekš nekad nav liecinājis par to, ka man ir sūdīgi. uzreiz pēc tam man piezvanīja nobels un pasniedza manu pulicera prēmiju par sasniegumiem aktiermākslā.
18.4.31 12:02
pēdējās nedēļas laikā manā dzīvē ir mainījies tas, ka, pirmkārt, esmu divas reizes kārtīgi pielējusi mūli, otrkārt, esmu tikusi amsterdamas poseidonu universitātes hidroloģijas maģistrantūrā, kas ir priecīgākie jaunumi manā dzīvē vispār. uz agrāk izskanējušo jautājumu, ko plānoju darīt, ja netiktu, man bija divi varianti - vai nu sēdēt pie universitātes, kamēr mani paņem uz sevi, vai nu nosisties. bet, tā kā glītākais latvijas radio žurnālists mani pārliecināja par to, ka vai nu es, vai nu universitāte nebūs gatava pirmajam plānam, tad atliktu tikai nosisties. bet tagad - nekā. labāk dzīvot nekā mirt! nākamgad ap šo laiku man būs sākusies ahujennā divu mēnešu prakse, no kuras pusotrs mēnesis tiks aizvadīts portugālē. kā zināms, loreta ir traka portugāliete, tāpēc atbrauks ciemos un vietā, kur es sausos akmeņos kaut ko urbšu, viņa malkos kokteiļus ar mazajiem lietussardziņiem un ņirgs. esmu tik laimīgs cilvēks, ka mani pat nebiedē iespēja dzīvot zem tilta - amsterdamā taču dahuja tiltu, gan jau kāds būs labs.
kaut arī man silti novēlēja kārtīgi pielikties piektdien, tomēr tad tikai mazliet padzēru šampanieti ar dzintri un raidījumā ar strunci. struncis bija ieradies ciemos ar šampanieti un šokolādi, kas nav vienkārši tāds gadījums, bet gan simbolisks pierādījums tam, ka turpmāk man ne tikai būs poseidona dzīve, bet apkārt arī džeki, kas nepiš (prātu), bet gan uz tikšanos ierodas ar dvielītī rūpīgi ietītām šampanieša glāzēm un runā tik daiļi, ka viss ir jāpieraksta.
pielikties man novēlēja piektdien, bet es to izdarīju dienu vēlāk ar vienu garu aktieri, kuram ir diezgan smukas kājas. normāls džeks - ekstravagantā elīna paziņo, ka grib, lai viņu nes pāri ielai, viņš arī nes. normāls džeks, kā jau sacīju. biju jau pieminējusi, ka spēlēšanas laikā nemēdzu piedzerties līdz nekam galvā, bet nekad neatceros, kā esmu tikusi mājās. šoreiz nemaz mājās netiku, un vakardiena manā mūžā ir aizgājusi tumsā, tik ļoti tumšā tumsā, ka šodien rūpīgi pārdomāju "esnekadvairsnedzeršu" iespēju. stulba iespēja.
8.4.31 23:18
man šobrīd jāiet cauri visai savai augstskolas dzīvei, kas, protams, neizraisa patīkamas atmiņas (tāpat kā lācis ernests pagaidām nespēju saprast studiju gadu glorificēšanu), tāpēc šobrīd organizēju saldējuma randiņu ar glītāko latvijas radio žurnālistu un uzrakstīšu, kā man iet. šī ir bijusi visai veiksmīga nedēļa, jo pirmdienas vakarā negaidīti, bet likumsakarīgi piedzēros, svinot to, ka man vairs nebūs jāstrādā kopā ar garīgi atpalikušu cilvēku. nelepojos ar savu neiecietību, bet jebkuram ir sava vieta - un mana nav vienā komandā ar dauņiem.
vakarrītu iesāku ar atziņu, ka īstie džeki ir tie, kuru dēļ var piecelties, nevis nevar aizmigt. tā piecēlos un devos uz svētku torti un domino ar filipu un pusi, tad satiku lāci, kurā ir kaut kas foršs, jo tik lielā cilvēkā ir jābūt kaut kam labam, nopārdevu dagiļa telefonnumuru (miita čalīši apzinās informācijas vērtību) un tipināju uz lekcijām par zivtiņām. lekcijas par zivtiņām ir lekcijas, kuras apmeklēju nelegāli, jo to pieļauj pasniedzējs, ar kuru nākamnedēļ dosimies sadzert tubrālības. no nelegālajām lekcijām iegūstu visu, ko normāls cilvēks varētu gribēt no augstskolas - neķītrus prikolus, informāciju par zvejniecību un sarunas ar brižu. pēcāk sameklēju ķīmijas fakultāti un, ēdot miroņgalvu konfektes, sagaidīju edgaru, kurš ir ļoti labs ķīmijas pamatu skolotājs. prikaļi - augstskolā man ir bijuši 2 kursi, kuru nosaukumos ir minēta ķīmija, vēl daži, kas cieši ar to bijuši saistīti, un tagad - teju gadu pēc absolvēšanas - es mācos ķīmijas pamatus. wtf? tā kā es šobrīd vispār mācos vairāk nekā pēdējo 4 gadu laikā, tad esmu sākusi patērēt saldumus, piemēram, sīpolus ar cukuru.
šodien uz astreni muzicēt bija atnācis lācis ar savu mazo brāli, kuram ir 13 gadu un talants. tāds zēns, kurš aizkustina tikpat ļoti kā andri magnasona divpadsmit gadu vecais dēls, kurš no sirds un dvēsles, un bez balss lūzuma dzied lenona "jealous guy". kad pieminēju pāli, lāča bračka samulsa un paprasīja, kas ir pālis. tinkš! tā nav glāzu saskandināšana, tā ir sirds salūšana uz pusēm.
šajā ierakstā visnotaļ aptveroši ir aprakstīts, kā man iet, ja neskaita to, ka trīcu pie visām miesām (varbūt nevarēja saprast), bet tieši tāpēc tagad kārtīgi atgriezīšos pie tās iešanas cauri bakalaura augstskolai. ja pat feļiks ir atgriezies ugunsgrēkā, tad visam jābūt labi.
15.3.31 23:49 - filips
man ir divi tādi cilvēki, kurus man ļoti patīk un ar kuriem kopā vienmēr ir forši, un mēs pat varētu būt nenormāli kruti draugi, bet bez redzama iemesla mēs satiekamies ļoti reti, tāpēc man dažkārt liekas, ka esmu baigā debila.
vienu no šiem cilvēkiem es satiku šodien. mētra, uzzinājusi, ka ilgi neesmu satikusi filipu, pārskaitīja man 4 latus, lai varu nopirkt jāgerīti sev un filipam, pasēdēt krogā un parunāt. tā arī darījām.
ja skaita gadus, tad nemaz nesanāk, ka iepazināmies tik sen, bet, tā kā tas notika klubā "depo" un mums abiem tā likās okei vieta, tad šķiet, ka tas ir bijis pagājušajā gadsimtā. līdz tam zinājām viens otru sviestenē un man par filipu bija radies tāds iespaids kā ikkatram loham - kokaīndeguns, ieroči, pie gultas mētājas izvarotas meitenes, ar trim vārdiem mani saraudinās. todien jau minētajā klubā "depo" bija dahuja pazīstamu cilvēku, bet kaut kāpēc man īsti ar viņiem negribējās runāt. sapratu, ka mans šis vakars jāpadara baudāms. te pēkšņi ieraudzīju kokaīndegunu, izvarotāju, nežēlīgo noziedzinieku filipu, nolēmu, ka nahuj bīties, tepat viņš tik un tā mani nenogalinās un, cieši skatoties tieši virsū piegāju klāt, izstiepu roku rokasspiedienam un prasīju: "filips de rums?" tas laikam bija retorisks jautājums, jo uz to viņš neatbildēja ar atbildi, bet gan ar pretjautājumu: "elīna kolāte?"
nākamajā dienā man zvanīja līva un prasīja, kā man beidzās vakars. godīgi atbildēju, ka man vakars beidzās vienpadsmitos no rīta, kad izgāju no filipa dzīvokļa. vismaz tad tam pārāk daudz cilvēki neticēja, bet pieskārušies mēs viens otram neesam vispār nekad.
tajā naktī atklāju, ka filips patiesībā taču ir ļoti mīļš un sirsnīgs sarunu biedrs, kurš nekad nav šņaucis kokaīnu, šāvis vai izvarojis sievietes. viņš, protams, sviestenē bija ierakstījis, ka apmēram šņaucām kokaīnu un spolējām ar sarkanu ferrari, kam uz aizmugurējā sēdekļa mētājies revolveris. tonakt tāpat vien paprasīju, vai viņš negrib braukt uz pukkelpop festivālu beļģijā pēc divām nedēļām. mani izbrīnīja viņa piekrišana, bet vēl vairāk - tas, ka viņš tiešām arī brauca. neatceros, vai tajā, vai citā naktī, kad paliku pie viņa, mēs, atnākuši mājās, papļāpājām, laikam iepisām vienmēr klātesošo visīti un pirms taisīšanās uz migu filips ar "bļa, cik man ir neērti, haha" sejas izteiksmi sacīja: "hmmm, ir pienācis tas neveiklas brīdis, kad jāvelk nost drēbes..." ja mana sirds līdz tam vēl nebija izkususi, tad tas notika tajā mirklī.
pukkelpopā, protams, dzīvojām vienā teltī, kas tika iesaukta par pornotelti. pornoteltī neko nebija iespējams nofotogrāfēt, jo svīda ciet objektīvs. pornoteltij, protams, bija tikai pornotelts slava bez paša porno. pornoteltī kopīgi turpinājām apdzīvot arī tajā pašā vasarā festivālā "kuivilp***", kurā telts slava tikai pieauga. tā bija kruta vasara, kurā filips visu laiku tēloja geju un pārvietojās apkārt ar viskiju un rozā plastmasas glāzi, tāpēc, katrreiz, kad mani satika, pieklājīgi apvaicājās: "elīn, viskiju?"
reiz, kad atkal bijām aizgājuši uz toreiz vēl piedodamo klubu "depo", kaut kādā mirklī nolēmām doties mājās, kas nozīmē, ka ejam pie filipa, jo viņš taču dzīvo centrā. anete pirms tam visus bija aicinājusi ballēties tālāk, bet es jau biju norādījusi, ka nezinu, vai iešu. tā nu piegāju klāt atvadīties, uz ko labi ierāvusī anete atbildēja: "sūkā pimpi! sūkā pimpi! sūkā pimpi! un, ja tu nesūkāsi, tu būsi debila!" nesūkāju, tāpēc varbūt esmu palikusi tik debīla, ka tik reti piezvanu.
14.3.31 01:47 - donavas delta
13.3.31 21:12 - pēc šī ieraksta uzrakstīšanas nekavējoties to tulkošu gūglēs tulkotājā
kopš esmu uzzinājusi, ka google translate jebkuru manu ierakstu padara par pulicera prēmijas laureātu, esmu nolēmusi rakstīt biežāk. piemēram, teikums "ja tu viņu nepis, tu esi stulbenis" tiek tulkots kā "if you do him a smoke, you are fucker". savukārt šarms ballītes sākumā ir "charm", bet beigās "alkali".
vakar es pirmoreiz spēlēju ar čabīti rīgas smukākajā krogā. smukākais krogs nenozīmē vissmukākās sienas, jo vienmēr, kad esmu stāstījusi par savu kaislību pret ēkām, esmu klaji dirsusi. smukākais krogs ir tas, kurā ir vissmukākie džeki. kaut arī viņdien šarms nosauca miita čalīšus par petuhiem, vakar bija klāt atkal. uz tāfeles uzzīmēja mūs ar čabīti, kamēr ģirts blakus zīmēja jēzu, kuru arī vēlāk diemžēl noskūpstīja. kad maidzīte jau ierosināja doties mājup, šarmam nebija gana, toties viņam bija trīsdesmit gadu, kas nozīmē, ka var kaut ko izdomāt. viņš klusi pieslīdēja pie manis, iespieda rokās divus latus un sacīja, ka maidzīte neļaujot pirkt jāgerīti, lai es to nokārtoju SLEPENI. devos pie bāra un gundaram (tagad jau atšķiru) izstāstīju, ka man vajag slepenu jāgerīti, kuru saņēmu pāris metrus no vietas, kur to pasūtīju, glāzē, kas nebija jāgerīša glāze, lai neviens neko nepamanītu un nenojaustu.
kad tomēr devāmies mājup, šarms jeb alkali bija nolēmis kļūt par mani, tāpēc gāja tā, lai arī viņam klabētu papēži. kad ieradāmies mājās, mums pretī smaidīja alus kaste. te ikvienam vajadzēja gaidīt, ka šodien nevaru pacelt savus smagos plakstus, jo mums būtu vajadzējis sēsties klāt un visu izdzert, bet, mazliet palēkājuši ar lecamauklu krusteniski un apguvuši pāris galda hokeja trikus, salīdām pa gultām. wtf! neizpisām nevienu aliņu! no rīta tiku modināta ar trim metieniem - viens ar narvesena plīša sunīti, otrs ar baksetbola bumbu, trešais ar alus bundžiņu, kas nozīmē, ka drīz jāsāk tievēt. un, kā zināms, tievēšanas procesā galvenais ir sportot un dzert, tātad tā plīša kuce tur ņipričom.
kad šarmam un aigai būs bērni, viņi paši zinās, kas jāpērk veikalā, nevis prasīs vecākiem. tā ir arī vienīgā atšķirība starp mani un viņu bērniem. šodien ārā bija septiņi grādi - kā normālam sidriņam. kāpēc man besī auksts laiks? tāpēc, ka nedzeru šmigu ar grādiem mīnusos.
12.3.31 01:48 - rumānijas karaļgalms
es šonedēļ biju aberdīnā, kur iemīlējos. tikko uzrakstīju stāstu par džeku, uzkārās internets un viss uzsprāga, bet es uzrakstīšu vēlreiz, jo, kā minēju iepriekš, esmu iemīlējusies.
manā dzīvē ir pienācis tas cienījamais vecums, kad visi džeki, ko satieku, atgādina jau zināmu džeku atraugas. mētra un armands man bija rezervējuši semu. wtf - ko tieši man darīt ar sešpadmit gadu vecu mārvelu?! džeimijs bija cienījams kungs, jo atgādināja danielu - dzīvo pālī, bet akadēmiski skoro pa labi, pa kreisi. un mihai ir jaunais pols. un tā nav nekāda pola atrauga, bet gan jaunais līmenis.
ar mihai iepazinos stanstedas parkā. viņš nejauši saskrējās ar mētru, un mētra, mēģinādama izlikties par pieklājīgu, mūs iepazīstināja. parasti, paspiežot roku, skatos tieši acīs vai cieši starp kājām, bet, uzmetot skatienu, kas nebija garāks par mani pašu, sapratu, ka es nevaru paskatīties šim cilvēkam acīs, jo esmu iemīlējusies un nokautrējusies, tāpēc ātri vien pievērsos pētījumam "stanstedas parka koku galotņu un koku stumbru skaita salīdzinājums". mihai ir sīks gnomiks. es vasaras olimpiskajās spēlēs piedalos lēcienu trīscīņā (augstlēkšana, tāllēkšana, lēkšana uz ecēšām), mihai startē fizikas disciplīnā un pelna zeltus. jebkurš normāls cilvēks, man tagad pieliktu padeni, lai es sasistu rožu, jo saprotams būtu padoms ar tiem fiziķiem likties mierā, bet šoreiz tas ir fizikas ģēnijs-potheds, kam patīk būt pālī. mihai ir vēl trauslāks miegs nekā man. cik zinu, tā ir viena no iemīlēšanās pazīmēm.
mihai ir ļoti romantisks džeks. viņam ir tik bijušo draudzeņu, cik narkotikas viņš ir nomēģinājis - kaut kādas 5. ar visām viņam ir ļoti labas attiecības, kas ir gaišs rādītājs. mihai ir ļoti romantisks džeks. viņš māk uztaisīt sniega aparātu, aizsūtīt meitenei vēstuli, ka, ja rīt snigs, tad Tu dabūsi princi zirgā, tad viņš piestellē aparātu pie meitenes loga un sāk snidzināt. meitene, protams, apmīžas. ne velti pieminēju zirgus - mihai ir no rumānijas, kur viss notiek ar zirgiem, piemēram, valsts ārlietu ministre ir mēļa ķēve. mihai vecāki ir itāļi un viņš sava ļaunā drauga bravissimo iespaidā grib sev nopirkt itālijas pilsonību, jo tad dod lētākas picas. mēģināšu atrunāt, jo rumānija ir indie un tur vienreiz maikls džeksons sajauca, kur atrodas, un pateica pūlim: "hello, bratislava!" viņš, protams, atradās bukarestē, uzkāpis uz smagākās mājas pasaulē. un man, kā zināms, patīk mājas.
mihai ir ļoti laba humora izjūta, jo viņš mācās aberdīnā, un lielbritānijā mācās vai nu duraki, vai arī cilvēki ar ļoti labu humora izjūtu. tā kā viņš ir gudrākais zēns rumānijā, tad viņam piedāvāja lielāko stipendiju valsts vēsturē, bet viņš parādīja pliku pimpi un patrieca visus nahuj.
vienu vakaru bijām viesībās pie mihai. kamēr viņš bija izgājis, kaut kāds kverplis nolēja viņa laptopu ar šmigu. šādās situācijās stulbie briti nerīkojas, viņi pat nesāk klaigāt, ka apliets laptops, viņi sāk applaudēt un uguņot. līdz ar to es, kas sēdēja otrā istabas galā, nezināju, ka kaut kas ir apliets. ja zinātu, rīkotos kā parasti šādās situācijās - novilktu kleitu un momentā visu saslaucītu. tad viņš ienāktu istabā, novilktu kreklu, uzvliktu to man, tad mēs nosūktos, un viņš gluži kā fēlikss timmermanis parādītu, ka tas ir bijis super. bet tā nenotika, un viņam vairs nav laptopa.
es riktīgi gribēju pieliet mūli pēdējā naktī, tāpēc ziņojām mihai, ka gribam pieliet mūli. attaisnojums, kāpēc viņš neatbildēja līdz pat nākamajai dienai bija pieņemams - viņš bija bijis pālī. tā arī vairs nesatikāmies. kad jau biju prom, viņš atspērā vaļā mētras durvis, paprasīja, kur es, un, uzzinājis, ka esmu jau prom, paskatījās tālumā, ieskrēja dušā mazliet paciest un no somas izvlika dāvanu man - grāmatu par to, kā būt īstam angļu džentlmenim. mētra gan viņam teiks, ka man to neatdos, jo rīgā viņa vairs nerādīsies, tāpēc mihai pats brauks ciemos, lai atdotu šo dāvanu.
9.3.31 16:24 - varoņi
vakar satikāmies ar kādu zēnu vārdā x (vārds ir mainīts). x nedrīkstēja lietot alkoholu, jo tajā pašā laikā ēda tabletes, kuras ar šmigu gribētu draudzēties, bet nedrīkst. tāpat ir ar x - grib šmigu, bet nedrīkst. ar mētru savu stāju ieturējām perfekti - neļāvām mūsu klātbūtnē dzert necik, kaut arī x izmēģināja dažnedažādas pārliecināšanas metodes. x ir labs draugs sandrai, un vienojāmies, ka mēs ar x neesam nekādi ahujennie draugi, bet es šeit guļu, ietinusies viņa segā, tāpēc arī man ir pienākums rūpēties par viņu.
gājām ciemos pie mihai un bravissimo, bet - kas tad tur - simt deviņdesmitajos dzimušu divgadnieku. viskrutākais no visiem bija džeks, kurš visa vakara gaitā izdvesa tikai vienu vārdu - izdzirdējis, ka atkal kāds runā par pankūku dienu, viņš atžirga un nokliedzās: "PAAANCAAAAKES!!!" tad atkal aizgāja aizsaulē.
kad ieradāmies, pa riņķi tika dots ķimeņu šņabis, kas esot vispretīgākā lieta, no tās visi vemjot. ķimeņu šņabis tika izvilkts arī tad, kad ieradās x. viens no ballītes viesiem, nezinot, ka x nedrīkst šmigot, laipni piedāvāja šo dzērienu tikko atnākušajam x. mētra, to ieraudzījusi, ieķērās pudelē un teica, ka viņa ļoti gribot dzert, un rāva pudeli ārā no rokām x. cilvēks, kurš to bija pasniedzis, pateica, ka pietikšot tak abiem. diez vai viņš bija domājis melot - 0,7l pudelē bija apmēram puse. taču mētra neatstājās, viņa, iekrampēdamās pudelē, kliedza: "ladies first!! ladies first!!!" klāt stāvošais petuhs bija neizpratnē, jo līdz šim nebijām izcēlušās ar lielu mīlestību pret šo dzērienu, vien mierīgi malkojām absolutu, kurš ieliets netīrā glāzē, tāpēc izskatās dzeltens. mētra, kura bija piemirsusi, ka nedzer stipro šmigu, izrāva pusi no ķimeņu šņabja, tad iespieda pudeli rokās man, kam ir alerģija no ķimenēm, un pavēlēja dzert. tā piesūcos pie pudeles un visu arī izdzēru, lai tikai x nevarētu iešmigot, ar otru roku, sev mētelī noslēpu absolut pudeli, kas līdz šim bija gulējusi īstajā vietā - man pie kājām. džeki lielām acīm skatījās uz meitenēm, kas visu vakaru bija uzvedušās pieklājīgi, bet te pēkšņi rāvušas no rokām pudeli, lai piecpadsmit sekundēs izrautu to, ko taču varēja mierīgi sadalīt ar citiem.
tad piesaucām sev klāt un pastāstījām, ka tā darījām, jo x nedrīkst dzert un mēs viņu gribējām pasargāt. džeka sejas izteiksme izmainījās (sāka līdzināties saulrietam), viņš ieturēja 3 sekunžu klusuma brīdi un tad mums paspieda roku par to, ka esam īstie džeki, kas drauga dēļ izdarīs jebko. tad es tomēr atļāvos uzdzert pa virsu vienu malciņu enerģijas dzēriena, no kā pirms pāris nedēļām gandrīz atliku kātus.
kad mēs - varones - gājām prom no ballītes, no bravissimo, kas pa pusei ir vācietis, atvadījāmies, sakot: "komm zuruck zum zug!"
