pēdējās nedēļas laikā manā dzīvē ir mainījies tas, ka, pirmkārt, esmu divas reizes kārtīgi pielējusi mūli, otrkārt, esmu tikusi amsterdamas poseidonu universitātes hidroloģijas maģistrantūrā, kas ir priecīgākie jaunumi manā dzīvē vispār. uz agrāk izskanējušo jautājumu, ko plānoju darīt, ja netiktu, man bija divi varianti - vai nu sēdēt pie universitātes, kamēr mani paņem uz sevi, vai nu nosisties. bet, tā kā glītākais latvijas radio žurnālists mani pārliecināja par to, ka vai nu es, vai nu universitāte nebūs gatava pirmajam plānam, tad atliktu tikai nosisties. bet tagad - nekā. labāk dzīvot nekā mirt! nākamgad ap šo laiku man būs sākusies ahujennā divu mēnešu prakse, no kuras pusotrs mēnesis tiks aizvadīts portugālē. kā zināms, loreta ir traka portugāliete, tāpēc atbrauks ciemos un vietā, kur es sausos akmeņos kaut ko urbšu, viņa malkos kokteiļus ar mazajiem lietussardziņiem un ņirgs. esmu tik laimīgs cilvēks, ka mani pat nebiedē iespēja dzīvot zem tilta - amsterdamā taču dahuja tiltu, gan jau kāds būs labs.

kaut arī man silti novēlēja kārtīgi pielikties piektdien, tomēr tad tikai mazliet padzēru šampanieti ar dzintri un raidījumā ar strunci. struncis bija ieradies ciemos ar šampanieti un šokolādi, kas nav vienkārši tāds gadījums, bet gan simbolisks pierādījums tam, ka turpmāk man ne tikai būs poseidona dzīve, bet apkārt arī džeki, kas nepiš (prātu), bet gan uz tikšanos ierodas ar dvielītī rūpīgi ietītām šampanieša glāzēm un runā tik daiļi, ka viss ir jāpieraksta.

pielikties man novēlēja piektdien, bet es to izdarīju dienu vēlāk ar vienu garu aktieri, kuram ir diezgan smukas kājas. normāls džeks - ekstravagantā elīna paziņo, ka grib, lai viņu nes pāri ielai, viņš arī nes. normāls džeks, kā jau sacīju. biju jau pieminējusi, ka spēlēšanas laikā nemēdzu piedzerties līdz nekam galvā, bet nekad neatceros, kā esmu tikusi mājās. šoreiz nemaz mājās netiku, un vakardiena manā mūžā ir aizgājusi tumsā, tik ļoti tumšā tumsā, ka šodien rūpīgi pārdomāju "esnekadvairsnedzeršu" iespēju. stulba iespēja.