ja skaita gadus, tad nemaz nesanāk, ka iepazināmies tik sen, bet, tā kā tas notika klubā "depo" un mums abiem tā likās okei vieta, tad šķiet, ka tas ir bijis pagājušajā gadsimtā. līdz tam zinājām viens otru sviestenē un man par filipu bija radies tāds iespaids kā ikkatram loham - kokaīndeguns, ieroči, pie gultas mētājas izvarotas meitenes, ar trim vārdiem mani saraudinās. todien jau minētajā klubā "depo" bija dahuja pazīstamu cilvēku, bet kaut kāpēc man īsti ar viņiem negribējās runāt. sapratu, ka mans šis vakars jāpadara baudāms. te pēkšņi ieraudzīju kokaīndegunu, izvarotāju, nežēlīgo noziedzinieku filipu, nolēmu, ka nahuj bīties, tepat viņš tik un tā mani nenogalinās un, cieši skatoties tieši virsū piegāju klāt, izstiepu roku rokasspiedienam un prasīju: "filips de rums?" tas laikam bija retorisks jautājums, jo uz to viņš neatbildēja ar atbildi, bet gan ar pretjautājumu: "elīna kolāte?" nākamajā dienā man zvanīja līva un prasīja, kā man beidzās vakars. godīgi atbildēju, ka man vakars beidzās vienpadsmitos no rīta, kad izgāju no filipa dzīvokļa. vismaz tad tam pārāk daudz cilvēki neticēja, bet pieskārušies mēs viens otram neesam vispār nekad.

tajā naktī atklāju, ka filips patiesībā taču ir ļoti mīļš un sirsnīgs sarunu biedrs, kurš nekad nav šņaucis kokaīnu, šāvis vai izvarojis sievietes. viņš, protams, sviestenē bija ierakstījis, ka apmēram šņaucām kokaīnu  un spolējām ar sarkanu ferrari, kam uz aizmugurējā sēdekļa mētājies revolveris. tonakt tāpat vien paprasīju, vai viņš negrib braukt uz pukkelpop festivālu beļģijā pēc divām nedēļām. mani izbrīnīja viņa piekrišana, bet vēl vairāk - tas, ka viņš tiešām arī brauca. neatceros, vai tajā, vai citā naktī, kad paliku pie viņa, mēs, atnākuši mājās, papļāpājām, laikam iepisām vienmēr klātesošo visīti un pirms taisīšanās uz migu filips ar "bļa, cik man ir neērti, haha" sejas izteiksmi sacīja: "hmmm, ir pienācis tas neveiklas brīdis, kad jāvelk nost drēbes..." ja mana sirds līdz tam vēl nebija izkususi, tad tas notika tajā mirklī.