par to, kāpēc vajag bērnus
par to, ka jādzemdē bērni, visi runā, gandrīz raksta dziesmas, taisa teātra izrādes. citureiz, kad būšu pālī, tādā "ir tā, tā un tā" stilā nobēršu, ko vispār domāju par iedzīvotāju skaitu palielināšu, bet ne tagad, jo tad drošības policija izdzēsīs manu sviesteni un latvijā atslēgs internetu. šoreiz par runāšanu par to, ka vajag bērnus.
pirms vēlēšanām (pirms visām) dažādas partijas nāca klajā ar saviem piedāvājumiem par to, kā veicināt dzimstību: palielināt bērnu pabalstus, ieviest ienākumu nodokļa atlaides par bērniem, dāvināt štuku par sasniegtu pilngadību, kā arī nokaisīt ceļu līdz skolai un atpakaļ ar naudu. vai ievērojat ko kopīgu šeit nosauktajiem un nenosauktajiem ierosinājumiem? tie visi ir par naudu (ģengi, money, pengar, geld, kurwa)!

tāpat kā eiropas valstu galvaspilsētas arī bērna rašanos mehānismu es sevišķi neesmu mācījusies, bet to vienmēr esmu zinājusi. bet, tā kā zinu, ka ir cilvēki, kas domā, ka dānija robežojas ar lisabonu, pastāstīšu par to, kā rodas bērni. ir jānotiek apaugļošanās procesam jebšu jāsatiekas divām dažādi domājošām dzimumšūnām: spermatozoīdam un olšūnai (tā tas ir arī daudzām citām būtnēm, bet šoreiz tieši par cilvēkiem). nedz spermatozoīds, nedz olšūna nav valūta, bet gan kaut kādi sīkumi cilvēka ķermenī (ja nemaldos, olšūna ir vislielākā šūna cilvēka ķermenī, bet, salīdzinot ar, piemēram, roku, tas ir sīkums). vēl vairāk - latviešu multenē par to, kā rodas bērniņš, stāstīts par to, ka šīs dzimumšūnas nāk no diviem cilvēkiem, kas kopā ir ļoti laimīgi un, iespējams, pat mīl viens otru. nenoliegsim, ka piķi vajag, lai koptu un audzinātu bērnu, bet, wtf, kāpēc runā tikai par to? tad, kad apprecas divi jauni cilvēki, tad ilgi nav jāgaida jautājums par to, kad būs bēbis (jautājums, manuprāt, ir nekorektuma kalngals, bet tā notiek). neesmu dzirdējusi, ka pēc labi apmaksāta darba atrašanas kāds sacītu: "divas štukas mēnesī...apsveicu! kad tad būs mazais?" tāpēc es uzskatu, ka partiju programmās būtu jāiekļauj ne tikai kaut kādi naudas došanas plāni, bet arī iemīlēšanās un jūtu nostiprināšanas mehānismi. pirmās idejas man, protams, saistās ar marihuānas legalizēšanu, bet gan jau kāds jūtu speciālists spētu izdomāt ko jēdzīgu, ko tādu, kas derētu visiem (zinu dažus, kam nepatīk zāle).

un tas iemesls, kāpēc vajadzīgi bērni! kad pirms pāris dienām izlasīju ķiterī, ka kāds džeks manai māsai norādījis, ka parūpējies jau par trim "nākotnes nodokļu maksātājiem", gandrīz apkorķējos kā mopsis, kas viņgad bija jāņos sadzēries par daudz alus. iedomājieties ierakstu, piemēram, kādā sviesta cibā: "man šodien piedzima meita. sajūtas neaprakstāmas - jau gara acīm redzu, kā viņa dod naudu valstij." reiz lasīju kāda mana topošā drauga aizkustinājuma pilno tvītu par to, kā viņš turējis rokās sīku zīdaini. hmm, vai viņš sajuta arī naudas čaukstoņu? (ja kāds nesaprata, tad domāju, ka viņš pat nemēģināa iztēloties naudu) diemžēl bez nekādas kautrēšanās lielskungi tā arī saka - vajag bērnus, lai būtu nauda. wtf? kur paliek tas, ka mazulis ģimenē ir laimes lācis? kur paliek tas, ka bērni vecākiem palīdz nekļūt par dalbajobiem, kas atpaliek no dzīves? kur paliek tas, ka trīs līdz piecu gadu vecumā (man ir 23) bērni baigi kruti runā? es no visas savas sirsniņas ticu, ka, ja vairāk runātu par šīm vērtībām, tad viss būtu kruta vai vismaz daudz krutāk. nē, bļiņ, pensijas! kurš jaunībā grib domāt par savām stulbajām vecumdienām? mēģināt pierunāt cilvēku uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, uzsaukumā lietojot vārdu "pensija" vai "vecumdienas"? esat ievērojuši, ka uz šmigas pudelēm rakstītu "no šitā nevemj"? es, piemēram, nē. es parasti vispār ielaižos sarunās tad, ja oponents var uzrādīt kādus skaitļus vai grafikus, vai vismaz uzsaukt vīnu "no šitā nevemj", bet ar visu to es mīļi aicinu padomāt par bērniem, nedomājot par to, kā viņi mums iedos naudu vecumdienās. vai arī tad nedomāt nemaz, jo, kas zin - varbūt būs neveiksminieki un dzīvos uz vecāku kakla.

p.s. šī nav mana bioloģiskā pulksteņa klikšķēšana (man tik sen nav bijis pulksteņa, kurš klikšķētu, ka pat esmu aizmirsusi, vai to sauc par klikšķēšanu), es šobrīd nevēlos bērnus. arī tad, ja kāds iedos piķi.
p.p.s. neesmu apkurījusies vai pālī, tad taču juktu burti.
p.p.p.s. tikko saņēmu ziņu no sava mīļākā poļu drauga par to, ka pēc četriem mēnešiem viņam būs otrais bērns. kad vienreiz sēdējām apmēram pie krakovas, viņš sazvanījās ar savu piecgadīgo meitu poznaņā. viņa paziņoja, ka ir plika, un prasīja, vai tētis un elīna arī ir (nebijām). tad viņa teica, lai ejam iekšā, jo taču ir negaiss. jāns teica, ka neesot gan, bet viņa meita bija nepierunājama - ja poznaņā ir negaiss, tad tas ir arī visur citur.