Pirms dažām dienām noskatījos teātra izrādi, kas necik nebija garlaicīga. Pat pirmais cēliens bija jēdzīgs (klasiski teātrī pirmais cēliens ir tikai laika aizpildīšanai, visa darbība norisinās otrajā, līdzīgs fenomens novērojams Tarantīno filmās). Tas mani tā pārsteidza, ka Frankenšteinu kronēju par krutāko izrādi, ko esmu redzējusi. Jauno Rokiju arī tūliņ noskatīšos. Tātad kultūras dzīve virmo. Un, pohuj, februārī braukšu uz Moldovu.