Tā. Uz ieteikumiem par to, ko skatīties, man nevajadzētu paļauties vispār. Pirms dažām dienām sociālajā tīklā paprasīju, lai man iesaka, kādu jautru filmu, kur kaujas ar nažiem. Piemēram, šeit pusotrā minūtē parādīts, ko apmēram gaidu: https://www.youtube.com/watch?v=yHSaLiUmR7g Lieliski - mahačs, kurā lielākā daļa iesaistīto dabū rīklē, un ir viens kruts dialogs, un naži lido skaisti.

Tā saņēmu ieteikumu noskatīties filmu The Hunted. Kur tur jautrība? Noskatījos 40 min, nekā tur nenotika. Kaut kāds Into The Wild.
Vēl man ieteica paskatīties indonēziešu asa sižeta filmas Raid. No Depression Džeks gan laikam saprata, ka tās nav jautras filmas, tāpēc, lai mani nemaldinātu, paskaidroja, ka ir nepārtraukta spriedze bez humora. Ja kas, No Depression Džeku tieši tā arī sauc - Depression ir vārds, Džeks ir uzvārds un No ir kaut kas tā kā "Mr" vai "Pan". Viņam bija taisnība - spriedze neizsīka, bija arī naži (es gan gribēju mazākus nazīšus, bet ok), bet nebija neviena kruta dialoga. Sūds.

Tad nolēmu, ka varētu paļauties uz jūtūbes ieteikumiem. Tas vispār beidzās traģiski. Izdomāju, ka vienkārši sameklēšu kādu jautru filmu ar Džeisonu Stethemu, jo viņš man pēdējā laikā ir ļoti iepaticies. Izmantoju atslēgvārdus "Jason Statham". Ka viena no pirmajām Stethema filmām tika piedāvāta "The Invisible". Pēc nosaukuma izspriedu, ka filma varētu būt par džeku, kas klusi nomušī ļaunos, īsi pirms viņu nāves 2 vārdos pastāstot, ko domā par dzīvi. Līdzīgi kā Lundgrēns trillerī "The Punisher". Bet nē! Tā bija filma par tīņiem, mīlestību un nāvi. Bet noskatījos līdz galam, jo biju izdomājusi, ka Stethems šājā filmā ir īpaši invisible, un gan jau tūliņ viņš tūliņ uzradīsies, lai ierādītu visiem īsto vietu. Tā nenotika. Tai filmai nebija nekāda sakara ar Džeisonu Stethemu.

Pēc tam aprunājos ar Konsti, un izsūdzēju savas briesmīgās bēdas. Tā ieteica paskatīties Suņubūdu ar tiem, kas ir prom no No Sirds Latvijai. Kaut arī biju jau trīsreiz atrāvusies no citu (tvitera un jūtūbes) ieteikumiem, kā arī neesmu redzējusi nevienu interesantu Suņubūdu (kopā esmu noskatījusies 3), tomēr pieņēmu šo aicinājumu. To arī nevajadzēja darīt, jo tur viss kā parasti - Kaimiņš tirinās un raustās, un tā ir lieta, kuru es nevienam nevaru piedot. Un, protams, bija garlaicīgi.

Labi vismaz, ka pasaulē atskrējis māsas dēls. Viņš tagad ir maziņš, bet nekas - gan jau paaugsies un varēsim papļāpāt.