Piektdiena bija drausmīga diena. Tieši iepriekšējās dienās biju nonākusi līdz tam skaistajam mirklim, kad sevi mazliet jāpašausta par to, ka esmu izvēlējusies grūtu maģistra darbu. Senais Kārlis reiz teica, ka grūti ir jaunais labi, un tā arī ir, bet jāatceras, ka grūti ir arī vecais labais grūti. Bet man jau patīk meklēt problēmas. Piektdiena kliedēja jebkādas šaubas par manām šaubām. Pieļāvu tik daudz kļūdu, ka ne tikai man sāka šķīst, ka man pa nakti ir izņemtas mozgas. Viens no labākajiem gājieniem: kaut kādi paraugi jāsilda vannītē ar ūdeni, viss labi, esmu tos ielikusi karstā vannītē, lielo prieku par to vien aptumšo fakts, ka vannītē nav ieliets ūdens. Tā es visu dienu visu ko darīju nepareizi un nemitīgi kaut ko sagāzu. Arī šajā dienā Rubentiņam tika piedāvāts pieslēgties arī vienam citam projektam. Tas viss ir skaisti, bet tas reāli nozīmē, ka tajā laikā viņš neasistēs man. Centos neizrādīt, ko par to domāju, bet diemžēl R spēja izlasīt reālās šausmas manā sejas izteiksmē.

Darbadienu svinīgi noslēdzu, sev sejā ieķēzot šķīdumu, kas izraisa ķīmiskus apdegumus (loģisks noslēgums). Tajā mirklī mans asistents sēdēja otrā labenes galā. Pilnīgā mierā prasīju viņam, vai gadījumā, ja šis sķīdums nonāk uz ādas, vai tas jāmazgā ar ūdeni un ziepēm (it kā loģiski, bet, tā kā biju pieļāvusi tik daudz kļūdu, tad labāk bija pārprasīt). Viņš atbildēja, ka tā gan ir. Kad es iznesos no labenes un pēc piecām minūtēm atgriezos slapjš, viņš saprata, kāpēc šis jautājums tika uzdots. Arī saprata, kāpēc skrēju ārā no labenes - ar smadzenēm apdāvināts cilvēks nekur nebūtu skrējis, jo - tavu brīnumu - labenē ir gan izlietne, gan ziepes, tāpēc nekur nav jāskrien. Bet Rubenčiks saprata, ka šodien esmu izkūkojusi prātu, tāpēc arī skrēju ārā.

Apdegums ir bumernaga formā. Tas simbolizē to, ka dots devējam atdodas. No sākuma domājām, ka neviens nav jāinformē par šo spirituālo traumu, jo tā iegūta debīlā veidā - uzlēju uz rokas šo šķīdumu (to nejutu, jo rokā bija cimds) un pēc tam ar šo roku piekārtoju brilles, tādejādi uzsmērejot šo šķīdumu uz sejas. Tomēr tika nolemts, ka moš man vajag kaut kādu pantenolu no aptieciņas, bet labenes aptieciņa bija aizceļojusi, tāpēc bija no kāda jānoskaidro, kur tieši tā aizceļojusi. Diemžēl tā nācās visiem atklāt patiesību par savu debilismu. Nu, neko. Nākamais solis bija to pantenolu uzpūst. Tas tika uzticēts Rubentiņam, jo man pašai vairs nevajadzētu darīt vispār neko, jo nekas nesanāk. Viņš ar manu poļu valodas grāmatu aizklāja acis (jo tika nolemts, ka labāk būs, ja man tas pantenols nebūs nevienā acī) un nopūta visu atklāto seju ar tām putām. Tajā mirklī labenē ienāca mūsu profesore un no redzētā skata gandrīz paģība. Mēs gan turējāmies braši. Tad Rub rūpīgi noslaucīja liekās putas, un profesorīte nopētīja mani, norādīja uz kādu citu vietu manā mordā un prasīja, vai tur arī ir apdegums. Rubentiņš viņai paskaidroja, ka nē - tā vienkārši ir Elīnas seja.

Pēc tam nolēmām ieturēt kafijas pauzi un pārrunāt manu sūro likteni. Tikai tad viņš uzzināja, ka ir mans vienīgais Lodzas čoms. Tas viņu šokēja, un, lai es nesadomātos, ka viņš ir pārāk foršs, viņš nolēma sākt krākt. Rubentiņš zina, ka es nevaru izturēt krākšanu. Mēs neguļam un negulēsim kopā, tāpēc viņš ir nolēmis sākt krākt nomodā, lai man būtu tā lieliskā iespēja to piedzīvot un novērtēt. Tikai tāpēc, lai nebūtu simtprocentīgi labs cilvēks.

Vakarpusē man bija jādodas uz poļu valodas nodarbību, un tas bija ļoti cerīgi, jo tā ir viena no retajām lietām, kas man ļoti labi sanāk, tāpēc risks, ka tur kaut ko drausmīgi sačakarēšu, bija mazs. Man bija jāaizcierē līdz pastam, lai nosūtītu vēstulīti, un līdz nodarbībai bija palicis maz laika. Tā Rubentiņš paziņoja, ka es ne uz kādu pastu neiešu, jo ir risks, ka pa ceļam man kaut kas slikts var notikt, turklāt viņš negrib, lai es nokavēju nodarbību, jo viņš zina, ka tur man būs labi. Tā viņš pildīja savu asistenta pienākumu un aizgāja uz pastu manā vietā. Beigās poļu valodu tomēr nokavēju tik un tā, jo iekļuvu drausmīgā sastrēgumā. Tad es beidzot apraudājos, jo tik daudz tak nevar.

Šodien aizgāju uz sporta klubu, bet beigās tur neko nedarīju, jo diemžēl biju paņēmusi līdzi tikai vienu zeķi.