Man tagad ir ļoti garlaicīgs periods dzīvē, ko mēģinu atsvaidzināt ar poļu valodas mācīšanos, intensīvi domājot par to, kā būs Polijā. Tiesa, man daudz interesantāk liekas kaut ko darīt, nevis domāt, kā tas būs. Tēvs ieteica šo laiku pārdzīvot, rakstot dienasgrāmatu, kurā arī es atstāstītu visus vienmuļos notikumus. Nu, apmēram: "Pamodos, jo apkopēja gaitenī atkal klausījās radio. Uzvārīju putru, paēdu. Izmazgāju drēbes, gāju gulēt." Tas būtu apmēram patiess manas dzīves atstāsts, ka pēc tik saspringtas dienas ar satraucošo veļas mazgāšanu es arī varētu aizmigt. Vēl pirms pāri mēnešiem veļas mazgāšana bija salīdzinoši interesants notikums, jo regulāri veļasmašīnas durvīs mēdzu iecirst pirkstu, bet tagad esmu kļuvusi inteliģentāka, tāpēc tā nenotiek. Tāpēc arī pārāk daudz neguļu, jo man patīk daudz sapņot, bet šobrīd man nav sapņu izejmateriāla. Tāpēc sekošu tēva padomam: