Kā es braucu mājās no Karaivas
Pagājušās otrdienas vakarā es izbraucu no Vitorijas ar domu atgriezties sestdien. Atgriešanās mājās notika šodien. Šo dienu laikā neskaitāmais reizes iedomājos par Elīnu Kursīti, kurai galvenais, lai netrūkst piedzīvojumu. Tā kā ciematā, kurā iesprūdu, ļaudis domāja, ka ir 2012.gads, nevar man pārmest, ka es šobrīd nespēju pierubīt, kad un kur man jākāpj lidmašīnā uz Rīgu.

Karaiva ir Brazīlijas vecākais ciemats, kurā var nokļūt tikai ar laivu un kur nav nevienas mašīnas, jo tur var nokļūt tikai ar laivu. Arī uz Austrāliju nevar aizbraukt ar mašīnu, bet Karaivā dzīvo kādi 600 purni. Tur ieradāmies piektdienā pēc tam, kad bijām apciemojušas Trankosu un vietu ar sarežģītāku nosaukumu, kur, protams, bija skaisti kā paradīzes dārzā, bet ātri varēja piebesīt, ka nepārtraukti klāt nāk visi tie lohi, kas grib kaut ko pārdot. Karaivā tā nebija, jo tas ir dievu aizmirsts paradīzes dārzs.

Bija doma braukt atpakaļ uz Vitoriju sestdien. Mana personīgā doma bija pat braukt agrāk nekā pārējām beibēm. Vakarā sēdējām bārā, līdz pie mums piesēdās nepazīstama Lauviņa, sākot sarunu ar apmēram "tā, pie kā mēs palikām?". Uzzinājis, ka mēs grasāmies braukt prom rīt, viņš aicināja mūs pārdomāt un rīt ar viņu doties pārgājienā ciemos pie kaut kādas vietējās cilts. Liels bija abu beibju pārsteigums, kad bez minstināšanās piekritu. Tā mūsu ceļojums oficiāli tika pagarināts par 2 dienām.
Pēc pārgājiena triecāmies atpakaļ uz Karaivu, lai paspētu uz vienīgo autobusu, bet tad es izlēmu, ka nē - tomēr gribu palikt. Oficiālais iemesls - man janomazgā kāja. Tā bija jānomazgā, jo to bija sagriezuši austeru bebiki, kas bija sasēduši uz mangrovju saknēm. Ja es to kāju nenomazgātu, ar tādu būtu 16 stundu jāsēž autobusā un tā nopūtu. Tāpēc paliku vēl vienu dienu.
Nākamajā dienā, kad grasījos doties uz autobusu, atklājās, ka kāda cilts ir nobloķējusi ceļu, tāpēc autobusi ir atcelti.
Nākamajā dienā tik tiešām cēlos agrā rītā, lai tiktu uz autobusu, kas brauc pa citu ceļu, lai tiktu uz pilsētu, no kuras var tik uz citu pilsētu, no kuras var tikt atpakaļ uz Vitoriju. Pirmais autobuss tika nokavēts, bet laimīgā kārtā priekšā bija cits, ar kuru tikt uz citu pilsētu, no kuras tik uz citu pilsētu, no kuras tikt uz pilsētu, no kuras tikt uz Vitoriju.
Ap pusnakti ierados Vitorijā un biju nenormāli pārguris, jo pēdējās 5 dienas sevišķi daudz ar gulēšānu nebiju nodarbojusies. Sapņoju par mirkli, kad pārvilkšos mājās un atrubīšos gultā, ēdot zupu. Tā nenotika, jo, braucot prom, biju atstājusi mājās atslēgas, jo nospriedu, ka citādi tās papisīšu, un mana Brazīlijas mamma sacīja, ka sestdien, kad teicos atgriezties, noteikti būs mājās, tāpēc varu iztikt bez atslēgām. Kad pārrados, protams, visi jau gulēja. Bļin. Mani uz mājām bija atvedis taksis, un te viņi parasti nogaida, kad klients tiek iekšā mājā, lai būtu droši, ka neviens nepārgriež rīkli. Tā taksists 5 minūtes vēroja to, kā netieku mājās, izkāpa ārā un prasīja, vai var kā palīdzēt. Sapratu, ka tagad jāzvana kādam, lai kaut kur citur paliktu pa nakti, jo tomēr būt Vitorijā uz ielas naktī nav kruta. Jāzvana, bet ir izlādējies telefons. Bļin. Neko - taksists aizved mani uz benzīntanku, kur var uzlādē telefonu. Nevienu nevar sazvanīt. Bļin. Taksists iedod savu telefonu. Ar to vismaz ir kaut kāds signāls, bet neviens lohs darba dienā vienos naktī neceļ. Bļin. Domāju, ko darīt, domāju, ko darīt, līdz izdomāju, ka uzvedīšos kā Ugunsgrēkā. Tātad paliku viesnīcā. Šorīt no rīta pamodos un vispār necik nespēju saprast, kur atrodos. Man agrāk likās, ka tad, kad ļaudis saka kaut kādus "piezvani, kad esi mājās", tas ir tāpēc, ka viņi grib pārliecināties, vai viss beidzies labi. Manā gadījumā drīzāk viņi tiešām grib zināt, kad tad es pārradīšos.
Tagad 5 stundas domāju, kā uzrakstīt par to, kā gāja Karaivā, bet vārdi ir kā vējš (vairāk par to zina stāstīt Igo un Ieva Kerēvica). Spirituālo ceļojumu topā šis noteikti ieņem pirmo vietu, un starp pirmo un otro vietu ir dziļa, dziļa aiza.
Šīs dienas nozīmīgākā notikumu godu dala mana pārrašanās mājās un pēkšņa apzināšanās, ka man jau kādu laiku ir draugs, ar kuru var kruti runāt par džekiem.