gadiem ilgi gaidīju, līdz sagaidīju, kad man beidzot ieskaita piķi kontā, kurš nav bloķēts (man kā jau mazajam lembergam ir arī bloķēti konti). tiesa, ieskaitīja pēdējā mirklī, jo rīt braucu uz pāķiem, kur visticamāk nebūtu iespējas bankomātā izņemt naudu, precīzāk - nebūtu pat iespējas uz bankomātu paskatīties. braucot uz pāķiem, protams, ir mazliet jāpadomā par savu veselību, tāpēc nopirku vēl vienu sauļošanās krēmu un šņabi (otro man izrakstīja daktere, pirmo es pati rubīju paņemt).
pāķos ne tikai mērīšu to, kā līst lietus un pa zemi tek ūdens, bet veikšu eksperimentu ar sevi par to, kas notiek, ja ilgstoši netieku pie nekādas rakstiskas informācijas. tas nozīmē, ka man līdzi nebūs neviena interneta un nevienas grāmatas, un dators visticamāk nedarbosies, jo man ir slikts lādētājs. tā kā paredzu, ka tas varētu beigties ar pārspīlētu vēlmi vismaz rakstīt, lai pēc tam uzrakstīto atkal varētu izlasīt, tad bez šņabja un sauļošanās krēma iegādājos arī līniju burtnīcu.
bet pats galvenais - vakar bija svētku diena, jo marlēna izlēma izvākties, jo vieta, kur dzīvojam, nav gana smalka. tā viņa devās pie mūsu darba vadītāja un bija izstāstījusi, cik šāusmīgi mums tur iet. darba vadītajs izsauca mani pie sevis, un sacīja, ka dzirdējis, ka dzīvojam drausmīgos apstākļos, un grib mums palīzēt. no sākuma domāju, ka tas ir kaut kāds prikols. tad sapratu, ka viņš runā nopietni. protams, pateicu, ka mums tur viss ir kārtībā. tad marlēna izvācās. ar to viņa gan nepazūd no manas sviestenes, jo pirmās trīs pāķu dienas pavadīšu kopā ar viņu. un pāķi ir vieta, kur higiēnas frīkiem vispār nevajadzētu rādīties.