šķēle valda pār keniju
Kādā saimniecībā, kur viesojāmies, saimnieki bija tik priecīgi par mūsu ierašanos, ka beigās nolēma uzdāvināt dāvanu – aiz kājām saķēra aktīvāko vistu un lepni mums pasniedza (vista Kenijas pāķos ir zelta vērtē, ja kas). Nepieņemt šo dāvanu būtu kā iespļaut kenijieša dvēselē, tāpēc vistu paņēmām, visu dienu turējām mašīnā un vakarā, kad ieradāmies viesnīcā, iedevām kalpiem šo vistu, lai no tās uztaisa mums vakariņas. (Gara acīm iztēlojos, kā trīsdesmit procentu lasītāju šajā brīdī nolemj tādus barbarismus vairs nekad nelasīt un ar tādiem barbarismiem vispār vairs nerunāt, un gara acis man rāda ļoti labi.) Vissmalkākie restorāni ir tie, kur var uztaisīt jebko, ko kungs grib. Jums kaut kāds Mārtiņš Sirmais Rītiņš vispār apdomātu iespēju kaut ko taisīt no dziedošas vistas? Ne sūda.

Kad biju aizvadījusi apmēram divas stundas kopā ar duru Marlēnu, sapratu, ka tas mani nogalina un nepadara stiprāku, tāpēc paziņoju, ka man, šķiet, pienācis laiks pievienoties Česteram un viņa augšņu zondēm, jo tas, ko viņš dara, ir daudz tuvāk tam, ko grasos darīt es. Visi piekrita un atlikušo laiku pavadīju, mīcoties gar augsni. Mīļākais mirklis, šķiet, bija tad, kad Česters nejauši ar zondi saplēsa lapseņu pūzni, par ko pūžņa rezidentes, protams, nebija pārāk priecīgas, tāpēc uzvilka botas un sāka skriet mums pakaļ. Lieki piebilst, ka visapkārt bija čakšņi, tāpēc mēs īsti nekur paskriet nevarējām, kaut arī centāmies. Kad bijām centušies apmēram piecas sekundes, Česters kā kaut kādā Rembo IV piezemējās, ar vienu rokas kustību nogāza arī mani un lika necelties. Tā visas lapsenes kā tādas duras aizbrauca mums garām, un viena paprasīja, vai gadījumā nezinām, kur palika tie divi lohi, kas ar zondi izšķaidīja viņu māju. Teicām, ka nezinām, bet, ja ieraudzīsim, ar celi iedauzīsim purnu uz iekšu. „Ok,” teica lapsene, iešņauca kokaīnu, iedeva mums pieci un aizlidoja.


Kad Česters saprata, ka varam būt labi draugi, viņš, cik vien smalkjūtīgi spēdams, apvaicājās, vai jau no sākuma zināju, ka man uz šejieni būs jābrauc kopā ar Marlēnu. Atbildēju patiesību – zināju, bet nekad to neesmu izvēlējusies. Viņš teica: „Ā.”
Vēlāk, kad Marlēna bija pabeigusi savus darbus (t.i. – četrdesmito reizi nomazgājusi rokas ar savām stulbajām mitrajām salvetēm), viņa prasīja Česteram, vai gadījumā viņam nav nepieciešama palīdzība. Šis zēns laipni atbildēja, ka palīdzību nevajagot un pats tikšot galā, tad pagriezās pret mani un prasīja: „Klau, varēsi man atkal palīdzēt?” Tas nozīmē, ka kopā bija pavadīta viena diena, un džekiem tā dura jau bija zajebala, es ticu, ka viņi mani uzskata par visspējīgāko cilvēku visumā, ja reiz spēju ar viņu dzīvot kopā. Viņiem arī likās ļoti interesanti tas, ka nečīkstu par aukstu ūdeni dušā vai kaut kādiem elektrības pārrāvumiem, tāpēc viņi painteresējās, kāpēc tā, kāpēc man pofig. Šis jautājums mani tā samulsināja (galvenokārt tāpēc, ka to uzdod divi džeki, kas paši dzimuši kaut kādās apdauzītās nabadzībās Āfrikas pāķos), ka atbildi meklēju joprojām, jo nevarētu īsti teikt, ka esmu pieradusi pie neērtībām, jo tā jau nemaz nav, man vienkārši liekas pašsaprotami, ka kaut kādā Kibwezi nebūs Reval Hotel Latvia viesnīcas, bet „pašsaprotami” jau nav nekāda atbilde uz jautājumu „kāpēc?”.

Kad atbraucu atpakaļ uz Nairobi, ar rokām izmazgāju savu darba kreklu, kurš agrāk bija bijis balts, bet nu bija ieguvis košu Andra Šķēles krāsu, jo Kenijas augsne ir tajā koši oranžajā krāsā. Izmazgāju tā, ka atkal palika balts. Un, ja es varēju izmazgāt to, tad mierīgi varētu arī atmazgāt naudu un netīras sirdsapziņas padarīt par tīrām. Šķēle, Tu zini, kā mani sakontaktēt!