kad kāds saka, ka tagad jāiet pēc ķiršiem, tas jādara nekavējoties, atstājot pusgatavu diseni, pusiedrāztus cilvēkus un līdz galam nepabeigtu eksāmenu, tas ir kā trauksmes signāls, kas nozīmē, ka jārīkojas tūliņ, bet bez panikas un ar apdomu. lūk, tādā veidā mēs vakar tikām pie piecpadsmit kilogramiem ķiršu, bet lielu laimi tas nav sniedzis, jo pec divām bļodām tīrajā es tos vairs nespēju ieēst, atdalīt kauliņus un augļa arī negribu, jo ķiršu sulas izkārtojums uz manas alerģiskās ādas izskatās smieklīgi, tāpēc es tagad nezinu, ko darīt, jo tomēr tie ķirši laimi mesniedz. tuvāk laimei ved jaunā ilustrētā zinātne ar antilopju tēviņu ceļu krakšķēšanas skaidrojumu , kā arī ar jaunumu "ilustrētā zinātne junioriem", kuru man pasniedza māmiņa, sakot, ka tas man. junioru zinātne varētu sacensties par gada labāko jaunievedumu ar etalonu, es vēl nezinu, kurš vinnētu, jo abus mīlu. tad, kad es labi zināju par antilopju ceļiem un jau pārzināju par okeāna struamju neceļiem, tad (ELĪNA KURSĪTEI JĀSĀK LASĪT) satiku mārvelu. izskaidroju, ko meteoroloģijā (vismaz manā) sauc par tropiskajām naktīm, un pieņēmām, ka tāda mums ir, es vispār kūstu no laimes, kad naktīs var staigāt gar kapiem, bet nekas nav jāvelk mugurā, jo tāpat ir silti. vienu mirkli es biju kā spoku ieraudzījusi, bet tas ir saprotami, jo pa ceļu pretī minās ģirts birziņš.