aizvakar mani no tiesas iepriecināja mēģiks-pēģiks. mētra jau man netic, bet es mēģikam teicu, lai plēš pie mētras un šis ka plēsts arī ieradās. mazliet apvēlies, daudz piepisies. pirmoreiz pasaules vēsturē es padevos pie bonanzas galda, jo tas bija bezcerīgi extended. es džekiem uzstāju, ka man vajag dzīvē un darīt muļķības, tāpēc devāmies meklēt caurumus, pa kuriem līst uz jumtiem, pirms tam līdzi paņēmu enģelīti, lai mūs sargā. mēģiks iepriekšējā dzīvē ir bijis resns suns, tāpēc ar pirmo piegājienu atrada. ritenis, protams, tika ņemts līdzi. pirmkārt, tāpēc, lai man būtu, ar ko rotāties, otrkārt, tāpēc, lai varētu pavedināt sandru līdz zemei. lienot uz jumta, mēģiks, protams, iesprūda lūkā, jo viņš ir palicis resns. mēs no sākuma to nespējām aptvert, tāpēc apbērām viņu ar rīsiem un jautājumiem "mēģik, ko TU tur dari?" un "kas ir, mēģik?". tomēr ar švunku iegrūdam un augšā viņš bija, mums, protams, tas bija sekunžu jautājums. iepazināmies labāk, sasmērējām mēteļus, līdām lejā. viss bija kruta. bet viskrutāk bija tas kā
sambo džudo karatē
mēģiks lido miskastē
ar visu riteni, pirms tam novēlējis mums laimīgu dzīvi