vēl viena ballīte
es patiesi jau iepriekš gribēju rakstīt arī par sandras uzvārda dienas ballīti, bet tiešām aizmirsu.
tā kā šafonu nekad mūžā nevar sazvanīt un uz draugu vēstulēm viņš nereaģē, tad jau dažas dienas iepriekš devos tieši pie viņa, lai ielūgtu. nebijām sarunājuši pat to, vai brauksim kopā, bet pirms savas došanās jutu, ka man viņš ir jāsavāc, lai dotos kopā. tieši tad, kad kāpu ārā no lifta, pretī nāca viņš un kārtējo reizi iepazīstināja ar savu draugu nāvi. kad jau bijām centrā, nolēmu kaut kur izmainīt naudu, lai var samaksāt par autobusu. pirmais veikals bija latvijas balzams. nolēmu šeit iegādāties košļeni, lai dabūtu kapeikas. tur iekšā bija gatis lazdāns, kurš prasīja padomu alkohola izvēlē tieši man. kad biju izpalīdzējusi viņam, viņš nolēma palīdzēt man - uzzinājis, ka grasos pirkt košļeni, viņš teicās, ka var uzcienāt mani, lai nav jāpērk. es atteicos, jo man tieši vajag nopirkt. tad viņš piedāvāja izmaksāt. arī atteicos. sīknaudu ceļam nepiedāvāja.
es jau izsenis sandrai teicu, ka līdzīte ir zajebis vecene, jo mauc absintu no kakliņa, tāpēc viņai ir jābūt pseidoviesu sarakstā. tad jau labāk varēja neaicināt tās vecenes, kas man nepatīk, jo nemāk uzvesties. šafons kļuva par elīnas kursītes labāko draugu, un jurģim nokrita žoklis, skatoties, kā šafons runā bez stostīšanās.
tā nebūtu nekāda ballīte, ja sandra vienā mirklī nenozustu. kamēr viņa bija prom, rūpīgi gatavojām pārsteigumu - saģērbām šafonu sarkanajā sandras kleitā ar banti un likām priekšā viņu dziedošu, kad sandra bija atpakaļ. taču, tā kā viņai tikko bija izrauts žoklis, izrausītas uzacis un iebarots efedrīns, viņa izturējās tā, it kā būtu ieraudzījusi ulvi, kas dejo līnijdejas - aizgāja prom. pēc mirkļa sandra gulēja uz plīts un sacīja man, lai piezvanu mediumam un uzaicinu viņu nākt šurp papaijāt sandras rokas. es argumentēju, kāpēc to nevajadzētu darīt, sandra piekrita, bet tas viņai netraucēja šo lūgumu izpīkstēt vēl laiku pa laikam. virtuvē bija piepīpēts, tas man besīja, bet, ja var sēdēt ar kauguru zēniem, nevis ar inteliģences deģenerātiem, tad jau kruti. bailītis iemācīja, ka galvenais vārds krievu valodā ir "huj". ar to varot pateikt visu. kā piemēru viņš minēja jautājumu viņam un biedriem, kas bija kaut ko par daudz salikuši: "nahuj dahuja zahujariļi?"
pēc mirkļa nolēmām braukt prom, atstājot sandrai hariju, lai viņš ar biologu zēniem varētu uzrādīt lugu.
anete taksī stāstīja joku lietas - teica, ka šafons pie viņas varētu palikt (iepriekš viņš par šādu iespēju nebija interesējies), bet viņas tētis būšot ļoti dusmīgs. redz, katrreiz, kad viņš pamostas, viņš grib iedot piespēli (viņš guļot ar basketbola bumbu), bet šafons jau nav tāds, ka varētu noķert šo piespēli. tad frika nolēma, ka ir traka, tāpēc secinājām, ka viņa gan jau ļoti mīl tomu grēviņu. viņa to apstiprināja un piedāvāja savus risinājumus turpmākajam attiecību risinājumam - visi bija labi un necenzēti. pēkšņi frika izmeta no galvas zēnus, ieraudzīja priekšā braucošo mašīnu, pieliecās pie šofera un pavēlēja: "goņiš etu gonku!" pēc mirkļa frika nopūta caur zobiem savu viedokli par priekšā braucošo: "ssssuka, bļe!" šoferis it kā gribēja goņīt, bet paprasīja jurģim, vai tiešām vajag.
no rīta frika pamodās, ieraudzīja savu desktopattēlu telefonam (jurģa krāna bilde) un nevarēja saprast daudz no vakar notikušā. nobeigumā vēlu visiem būt nekautrīgiem ar stāstu par frikas desktopattēla rašanos: frika pieiet pie jurģa un saka, lai parāda krānu. jurģis nē. frika saka, ka viss būs kruti, jo viņa tāpat piedzērusies un neatcerēsies. jurģis ar to absolūti nebija mierā, jo kāda jēga rādīt, ja pēc tam neatceras. tāpēc viņi vienojās par foto.