man ir aizdomas, ka jānis strods ir stalkeris, jo, atnākot majās, uz virtuves galda ieraudzīju a.kamī grāmatu. lai jau. drīz es būšu puslatvijas valdniece, jo vakar ringuss man apsolīja puskaraļvalsti un princi par vīru par galda spēļu vakaru vadīšanu. patiesībā tas arī bija vienīgais iemesls, kāpēc pirms toma satikšanas bija jāieskrien krogā. bet - kas tad tas? - toms jau tur priekšā un nemitīgi pierunā palikt uz vēl puskrūzīti, uz vēl puskrūzīti, uz vēl puskrūzīti, līdz pielietam arnim račinskim mēs sākam mācīt dzīvot (toms māca,bet es tulkoju, jo citreiz t lieto vārdus, kurus nevar saprst). kad zēni atkal aizgāja pīpēt, penčuks ivo izteica man veselus četrus komplimentus: vienu es neatceros, viens bija par to, ka smukas brilles, viens par to, ka smuka žakete, viens par to, ka smukas krūtis. es, protams, vēlējos uzzināt, kā viņš nonācis pie tāda secinājuma, jo man tomēr šķiet, ka spriest par krūtīm var tikai tad, kad tās redzētas kailas (varu pateikt, ka līvai caunei, piemēram, ir skaistas krūtis) un, cik es atminos, penčukam ivo nav bijis tas gods. manu neizprani viņš kliedēja, paskaidrojot, ka brilles viņam nav tāpēc, ka viņš neredz. brilles ir tāpēc, lai redzētu labāk.
naktī mums ar t uznāca mode daudz runāt, un nakts mīkla bija - kāpēc viņš ir tik nenormāli vajadzīgs visām tām sievietēm. nu, kāpēc? variantu par to, ka viņš labi kniebjas, atmetām, jo noteikti daudzi labi kniebjas un, ja viņš to darītu kaut kā neredzēti labi, vislabāk pasaulē, gan jau viņš pats to zinātu. no rīta es vēl aizvien nebiju radusi jautājumu uz savu mīklu, bet toms deva atbildi uz jautājumiem par piedzērušos bruno. un es domāju, ka ar stāstu par deviņdesmit piektā gada jāņiem un aizmigšanu pohujkākur esmu kļuvusi izglītotāka.