uldis zarembo man ir ļoti mīļš vīrs. mēs iepazināmies, kad sandris k. viņu atstiepa uz kādu ballīti un nolika uz krēsla, lai sēž. es toreiz nolēmu, ka tā nevar un devos runāties ar uldi. ne sūda no tās nakts neatceros, vienīgi to, ka nemitīgi prasīju, vai viņš mācās, vai strādā kopā ar sandri k. kā vēlāk izrādījās, arī viņš ne sūda neatcerējās, vienīgi to, kā es ar viņu iepazinos (ko savukārt neatceros es): viņš ieiet balles telpā, tur viņu rūpīgi nopēta kāda meitene, tad ar apņēmību sejā pamet telpu, pēc piecām minūtēm atgriežas ar miljards baloniem rokā un saka: "tā, mani sauc elīna, un mēs tagad elposim hēliju!" tad mēs sākām miljards sarakstīties, tad mēs kļuvām par vēl mīļākiem draugiem nekā pingvīni savā starpā, bet pats jocīgākais ir tas, ka mēs savā mūža esam tikušies kādas 6 reizes. turklāt pirmā mūsu skaidrā satikšanās bija aptuveni gadu pēc neskaidrās iepazīšanās. tad uldis daudz sāka braukt uz grieķiju. tad uz pusgadu un atpakaļ, tad uz simt gadiem un atpkaļ un tādā garā. pirms mēneša vai kaut kā tā viņš atgriezās, bet kaut kādu civilizētu satikšanos kā neizdevās, tā neizdevās sarunāt.
 ap vieniem naktī, kad murgoju kaut kādu murgu par to, ka man kāds uzbrūk, man viss sajuka kopā - man sajuka kopā mans murgu uzbrucējs, un uldis zarembo, kurš bija atvēris manas istabas durvis un sauca: "elīnkolāt, celies augšā, elīnkolāt, celies augšā!" es kliedzu pretī: "bail, bail, bail!" un tad es atgriezos pie skaidras nomoda apziņas un sapratu, ka - jā, manā istabā patiešām ir ienācis uldis zarembo. tad mēs miljards sēdējām gultā kopā ar munti un runājām visas tās muļķības, kas būtu jāraksta ilustrētās vēstulēs, līdz es no jauna iemigu. no rīta es čista domātu, ka tas bija tikai un vienīgi ļoti jauks sapnis, bet ulda korpuss uz viesistabas dīvāna un beidzot izdzerts viss alkohols liecināja par pretējo.