reiz no visiem saviem sīkstajiem spēkiem, bet nejauši frikai ar bunbu iespēru pa vēderu. viņai pat plakstiņš nenoraustījās. ar tādiem pašiem visiem spēkiem es cenšos izvairīties no tik vienkārša jautājuma kā "kā iet?",  jo tas ir kā visu spēku nejaušais spēriens pa vēderu, un tad man jāizliekas, ka man pat plakstiņš nenoraustas. jo pirmoreiz dzīvē (pieņemsim, ka dzīve sākas kādos piecpadsmit gados) es sāku saprast, par ko ir tā un tā dziesma (sevišķi tās dziesmas, kas skan, kad eju prom) un ko nozīmē tas un tas vārds. par vienādām naudiņām nopirku alkoholu un mēteli, autobusā mēģināju sevi apčakarēt kā elle, uzprojektējot visus nākamos domu un izdomu pakāpienus, bet tad atčoknījos, ka sevis čakarēšana nekad nebeidzas labi, jo - jo meliem garākas kājas, jo purnam zemāk jākrīt. man vienmēr (pieņemsim, ka "vienmēr" posms sācies pirms kādiem diviem gadiem) licies, ka tomas mani izglābs tad, kad es pati būšu sapinusies un sadrāzusies savos kvadrātvienādojumos, un es klusi (tagad jau skaļi) ceru, ka kādu dienu es nemaz nedomāšu par to, kurš mani glābs un kurš mani neizglābs, jo pati būšu liela, vienīgi - mazie cilvēki vienmēr būs mazie. un vēl citā dienā es iemācīšos runāt un rakstīt bez agresivitātes, un vispār pēc manis Jums būs sajūta kāpēc amēlijas. es nekad to filmu neesmu redzējusi un droši vien arī neskatīšos, bet es ceru, ka tā ir mīļa un tur nav jāpiņņā. un vispār - sajūta pēc manis var būt kaut vai kā pēc armagedona, alises brīnumzemē vai bordertaunas, jo es jau pagājušonedēļ uzstājos ar runu "mans prāts ir mauka", kuras laikā ilze avotniece mani esot gribēusi samīļot, bet kaut kādu iemeslu dēļ to tā arī neizdarīja. žēl gan.