Mūzika: | elliott smith - talking to mary |
reiz no visiem saviem sīkstajiem spēkiem, bet nejauši frikai ar bunbu
iespēru pa vēderu. viņai pat plakstiņš nenoraustījās. ar tādiem pašiem
visiem spēkiem es cenšos izvairīties no tik vienkārša jautājuma kā "kā
iet?", jo tas ir kā visu spēku nejaušais spēriens pa vēderu, un
tad man jāizliekas, ka man pat plakstiņš nenoraustas. jo pirmoreiz
dzīvē (pieņemsim, ka dzīve sākas kādos piecpadsmit gados) es sāku
saprast, par ko ir tā un tā dziesma (sevišķi tās dziesmas, kas skan,
kad eju prom) un ko nozīmē tas un tas vārds. par vienādām naudiņām
nopirku alkoholu un mēteli, autobusā mēģināju sevi apčakarēt kā elle,
uzprojektējot visus nākamos domu un izdomu pakāpienus, bet tad
atčoknījos, ka sevis čakarēšana nekad nebeidzas labi, jo - jo meliem
garākas kājas, jo purnam zemāk jākrīt. man vienmēr (pieņemsim, ka
"vienmēr" posms sācies pirms kādiem diviem gadiem) licies, ka tomas
mani izglābs tad, kad es pati būšu sapinusies un sadrāzusies savos
kvadrātvienādojumos, un es klusi (tagad jau skaļi) ceru, ka kādu dienu
es nemaz nedomāšu par to, kurš mani glābs un kurš mani neizglābs, jo
pati būšu liela, vienīgi - mazie cilvēki vienmēr būs mazie. un vēl citā
dienā es iemācīšos runāt un rakstīt bez agresivitātes, un vispār pēc
manis Jums būs sajūta kāpēc amēlijas. es nekad to filmu neesmu
redzējusi un droši vien arī neskatīšos, bet es ceru, ka tā ir mīļa un
tur nav jāpiņņā. un vispār - sajūta pēc manis var būt kaut vai kā pēc
armagedona, alises brīnumzemē vai bordertaunas, jo es jau pagājušonedēļ
uzstājos ar runu "mans prāts ir mauka", kuras laikā ilze avotniece mani
esot gribēusi samīļot, bet kaut kādu iemeslu dēļ to tā arī neizdarīja.
žēl gan.