ja aināram leijējam mani nekādi neizdodas pierunāt uz demonstrāciju ceturtdienas rītā, tad bez pierunāšanas to izdara roņi un ap desmitiem šķiet, ka ir pagājusi jau puse dienas, tālab sēžu datordarbos un arī tad, ja mani sistu nost visa pasaules armija (kas zināmāmā mērā atšķiras no 100 kavalieru armijas), es neko nedarītu un tikai sēdētu. vēlāk es ingai, kas ir vienīgā kursa biedrene, pie kuras kaut reizi esmu gulējusi, izstāstu par savu gulēšanas režīmu, viņa apgalvo, ka izskatos netipiski labi priekš tāda. bet nopietni pēc simtu diviem jautājumiem nospriež, ka problēma nav fiziska, bet gan tīri garīga (ko Tu dari, kad neguli? - neko, domāju). inga iesaka izdomāt, tad varēšot aizmigt. es tikai izdomāšu, ko man jāizdomā, un tad gan gulēšu normāli, jo zajebala jau tas veserītis, kas klapē smadzenītes rītā&vakarā. tas nozīmē, ka  ar Tevi ir cauri, elīn (tā es sev skaļi saku, sēžot sabiedriskajā transportā). bet nu neko, dzīve tāpat ir skaista (tāpat kā nez no kurienes manās atmiņās ieskrējušajam kaķim, kuram puikas pagalmā esot izdūrušas actiņu).

es varētu gribēt čučēt tik saldi kā lauma vakara, braucot no ģimenes mešanas. pēc tam viņa man pasniedza salauztu un sapuvušu ziedu, bet mēs ar dzintri citējām gēti: "mēs galu galā atkarāmies no radījumiem, ko sev darināmies." tā ir kultūra. pamosos pusastoņos un gaidu, kad notiks kaut kas, lai būtu iemesls celties, jo ir riktīgi stulbi celties bez iemesla. ilgi nav jāgaida - es pieceļos, paspēju aiziet līdz dzīvojamai istabai (no gultas tā ir apmēram 2 metru atālumā) un ieraugu tur ne vairāk, ne mazāk kā mārvelu ar ēriku kleptonu un ziediem, protams, nekādu zvanu pie durvīm pirms tam nav. un pat mārvelam beidzot ir jāatzīst, ka šī ir reize, kad esmu nepucējusies bigtime. bet neko, tas ir labots, tikko kā mārvels aizgājis, bet kleptons jau sen aizgājis, es ar visiem vīniem ribās satjūnēju sevi tādā līmenī, lai neviens neizvemtos, verot manas atvērtās durvis, vienīgi neviens jau vairs never.