no rīta cēlos ar pilnīgu "wir sind die roboter" locekļos, pilnīgi bez nekādas apziņas (kā jau pirms simt gadiem teicis t.  - man ir ļoti attīstīts autopilots). ceļos, lai ietu uz agro lekciju, pirms tam jau esmu nolikusi brilles pat bez brillēm ieraugāmā vietā, viss baigi stilīgi. ar ģimeni pārrunājam šo to par pannām, līdz pirmoreiz mūžā izdzirdu prātīgu tiekumu no savas māsas (ja būtu pildījusies mana griba, viņa pie brokastu galda sēdētu ar jau vakardien pierē ietriektu veseri). viņa man prasa, vai tad es paspēšu uz astoņiem trīsdesmit. pulkstenis rāda bez piecpadsmit astoņi, es ēdu kelogus ar pienu, lasu azīvi, mazliet padomāju un mierīgi paziņoju, ka nē, nepaspēšu. izēdu bļodiņu, izlasu vēl šo to un ju gulēt, jo patiesi modinātāju esmu ierēķinājusi precīzi stundu vēlāku, nekā būtu bijis noderīgs.

tad kā cilvēks pamodos ap divpadsmitiem, tas ir - tikko. pa ceļam sapņoju, ka ar kārli, pipu, šarmu un maidzīti bijām ciemos pie elīnas kursītes, kas dzīvoja manos sējas pagatsa laukos. uzslējām teltis, ballējāmies, pa nakti - vētra un lietus. es, protams, šo nakti nepārlaižu savā teltī. un ne jau tāpēc, ka man vienai būtu tur bail, bet tāpēc, ka tas ir bez maz vai festivāls, festivāls, festivāls. no rīta atnāku pie draugiem, skatos - roņu telts galīgi izplūkāta un sagāzusies, pilnīgi nekas nav palicis pāri. manējā - kaut arī bijusi atvērta vaļā, vispār nav pat slapja palikusi. vienīgi mana seksīgā 4,16 kleita ir ar dubļiem, kurus var mierīgi nokasīt nost. tā kā mums tur jāpaliek vēl, es roņiem saku, ka var nākt gulēt pie manis, bet visi sāk spļaudīties vienās slienās. vienīgi kārlis saka, ka ar mani gulēt tiešām ir ace, jo aizmiegu ar "arlabnakt!" un mostos ar "labrīt!". roņi nav pielaužami. tad es izdomāju, ka elīna kursīte taču ir normāla meitene un neiebildīs, ja viņi ies gulēt kādā no viņas simts manu lauku mājām. viņi baidās prasīt un izdomā, ka brauks mājās. pips saka, ka biļete maksājot vismaz piecus latus, tādēļ viņi nolemj par biļeti nemaksāt. vienkārši - braukt, bet nemaksāt. es nekur nebruacu, bet tā vietā dailes teātra zālē noklausos sava brālēna daiņa liepiņa ķīmijas lekciju un nopriecājos par to, ka lauku puikas ar mopēdu, izrādās, visu zina.