atnācu mājās, paņēmu divus vakardienas kartupeļus, kas ir vakardienas, jo vakar tie bija karsti, bet šodien ir auksti. un ar to beidzas mans ceturtdienas vakars, kurš man šķiet ārkārtīgi īpašs, jo mūs neviens neizmet no i love you un neatslēdz, un es mācos rakstīt uzrunu. nāk blakusmājas tante halātā, kas reiz ir ieradusies ar salauztu roku, un saka, ka jāgriež klusāk, jo pilsētas noteikumi. "tā būs labi?" es prasu. "jā, tā ir labi," tante atbild. jāpiebilst, ka izmaiņas skaļumā nebija nekādas, vienīgi mana roka uzgūlās virsū māsterpogai. visu laiku man blakus bija astrogeschwister mandra, kura maksāja par dzērieniem. tā kā viņa zina, par ko maksā, tad, ejot uz āģīti viņai uz vanšu tilta izkrita telefons, ko viņa cītīgi meklēja, garām braucošās mašīnas krietni palīdzēja, pīpinot un pīkstinot. mums nebija mierīga plāna, mums bija goda glābšanas plāns - nezveers mani gribēja bildināt, viņam nebija gredzena, gredzenu viņš palūdza mandrai, bet viņai arī nebija, tāpēc viņa palūdza pikai ar pilnu savu atbildību. kā gadījās, kā ne, pēkšņi  bija nozudis ar visu gredzenu. "nu, ja Tu uzticies artim, tad viss kārtībā," tā pika, kas nozīmē, ka mums šajā pašā vakarā jādabū puika rokā. "čau, kur Tu esi? mums vajag gredzenu." - "es jau esmu gultā" - "ļoti labi, tiekamies tur!" acīmredzot nezveers domā, ka mēs mācāmies sabiedriskās attiecības, komunikācijas vai ekonomiku un ka esam pilnīgi stulbas, jo, ja viņš neatbildēs uztelefona zvaniem, tad jau nemaz neatnāksim. ļoti labi, vēlāk izslēdz telefonu, vēl labāk. bet kas tad mums - saliekot kopā pļēgurainas atmiņas, galvā rodas karte ar pareiziem māju un dzīvokļu skaitļiem. kods. ha, kods! eksaktajām meitenēm koda uzlaušana prasa 4 minūtes (ja meklējat kramplauzi, droši!). domājām, kādus vēl šķeršļus nezveers varēja mums sniegt. šķiet tas, ka viņš pie durvju priekšā noliktu krūzīti, kurai jātiek garām, būtu līdzvērtīgi šim muļķīgajam kodam. gredzenu dabūjām, princi-  gandrīz.

no rīta man uzradās rūpes par rikveiļu jurģa jūtām, tāpēc,  kaut arī  mandra man konkrēti samuldēja par nokļūšanas ātrumiem, es viņu iegrūdu pa taisno 243. auditorijā rēķināt. tad es aprēķināju savas 15, 45, 60, 60, 60, 150 minūtes un biju klāt pie sava hobija - asinsdonoru centra, kur mani biežāk izbrāķē, nekā sagadaida ar smaidu un adatām. bet šoreiz ir stilīgi, jo iepriekšējā vakara džini ar rašnšveps man nāk tikai par labu un ar pāris trikiem manu asinsspiedienu ir iespējams dabūt pat tādu, lai pēc visa kā nevajadzētu ģībt. uz jautājumu par to, cik es sveru, es atbildu, ka četrpadsmit kilogramu. dakterei tas ir fair enough. es patiešām, patiešām neģībstu, kas man pašai ir liels brīnums. liekam mandrai ar mums tikties, viņa, protams, nokavē, bet tas nekas, pēc 60 dienām nokavēsim mēs ar ojāru un visu darīsim trijatā. bet uz vakariņām gan varētu uzaicināt vēl vismaz trīsreiztrīs cilvēkus, jo mēs teju mirstam no pārēšanās, un normālu pašsajūtu es sāku atgūt tikai pēc tomsona. noskatamies platkoja kailfoto, saprotam, ka donoriem ir kropļu rokas, no kurām asinis tek arī  pēc maģiskajām trim stundām.

es ceru, ka mēs visi nākamnedēļ kopā iesim uz tomsona koncertu un nesīsim rozes. līdzīgi kā pavasarī mēs darīsim ar jensu lekmanu. bet tas ir pavasarī un tas ir nākamnedēļ, bet pasakiet man tā - ko lai es daru tagad, ja izrādās, ka brāļu bīrmaņu ballīte nemaz neesot tik forša un nav īsti jēgas man tur ierasties? esmu atvērta piedāvājumiem, atlaidēm un preses relīzēm.