uzvilku praida krāsas šortiņus un salasīju visus mēslus no grīdas, kas nozīmē, ka festivāls nav mani izžmiedzis, bet darījis daudz, daudz laba. apmēram tad, kad mūs pameta visi ronīši, es sapratu, ka tas ir īstais festivāls, uz kuru braukt vienai pašai. jo uzrodas visvisādi draugi tāpat. piemēram, daft punk draugi, kuri vienmēr, kad gājām garām, lika "araoun the world", lai mēs  septiņas minūtes varētu padejot un mierīgi iet prom (vienu reizi uzlika arī "do it again", kam divi piedzērušies tirliņi sevišķi nevar pretoties). kad otrajā dienā nolikos zemē pagulēt, man uzradās igauņu draugi, kuru daļa man vienkārši apgūlās blakus, bet cita daļa lika visas manas mīļākās dziesmas pēc kārtas. vēlāk igauņu draugi spēlēja spēli, kurā jāiesper koku lapām, kas atradās virs viņu galvām. spēles otrajā līmenī bija jāsper pa lapām, lecot gaisā ar abām kājām. kaut arī katrreiz satiekoties, viņi mani uzrunāja kā "eeei, friendy!", es tomēr nomudījos un nepaprasīju, vai viņi ir tallinas iedzīvotāji, ka varētu nozīmēt, ka mēs varētu kļūt par vislabākajiem draugiem.

tad, kad ronīši beidza uzturēties salacgrīvā, es sāku bīties, jo man vienai pašai bija atstāta šņabja pudele, bet mārvels un karlīna ir augstprātīgi vīna dzērāji. bet bailēm nebija pamata, jo mastero, kurš visādi citādi varētu būt nūģis, pēc pirmā aicinājuma kļuva par manu pudeles brāli. kad bijām tuvu begiām, viņš paziņoja, ka "es vairs nevaru iedzert. bet vajag!" iespējams, ka citāts nav īsti precīzs, bet tāda sajūta bija arī man, biju gatava to izskaidort pat krieviski. naktī šafona rīkotajā konkursā vinnējām mārvela un karlīnas atlikušo vīnu, puspusviskiju, vafeli un latu, ko šafons vēl aizvien mums nav atdevis. nakts agitā šafons pamanījās arī trīs reizes izkrist no mašīnas, tikai nākamajā dienā es sapratu, ka tā vienkārši ir pielāgošanās tekstam "the way you move is the mystery" (justice "d.a.n.c.e."). no rīta aizgājām uz jūru, kur katrs vinnējām divus toxic starta komplektus un sviedru apsējus. puika vinnēja arī drēbes, jo iepriekšējās mēs sadedzinājām.

beigu beigās es ļoti, tiešām ļoti sāku ilgoties pēc ny kaut vai uz trim minūtēm, jo james, james, james pārspēj jebkuras pieļautās cerības, bet savam jaunajam draugam artim iestāstīju, ka es esmu dj lethal, kurš gan spēlē dahuja garlaicīgāk par tomasu grebinu, tāpēc mēs tinamies, tinamies un momentā esam rīgā, kaut aizrādu mārvelam, ka viņš brauc par ātru, jo esmu noformulējusi jaunas bailes - bailes no ātruma, ja es esmu ātrumā iekšā. mēs pēkšņi esam rīgā, bet mārvels saka, ka esam tallinā, es pat uz brīdi noticu, bet tad atčuknos, ka man taču nav līdzi pases, tā kā tallina būs oktobrī. vēl nezinām, kas pie vainas, bet miega eiforija pēdējā laikā piezogas aizvien biežāk, tālab karlīnai iesaku neņemt līdzi telefonu, jo visu var sarunāt tepat un tūliņ. ela (bira, krasi, uzo)!