gandrīz tiku pie tiesībām - kad mums izbeidzās bendža, mārvels ar karlīnu stūma mašīnu uz tankštelli, bet es stūrēju. viss jau būtu labi, bet pedāļus es varu aizsniegt tikai tad, ja apguļos. tā kā mums ceļojuma laikā bija daudz avārijas situāciju, tad apmēram divdesmit kilometru nobraucām, nepārtraukti pīpinot. mana mīļākā pasaules pilsēta vēl aizvien ir tallina, tas nekas, ka tie abi izdomā gulēt mežā, no kura man drausmīgi bail, nākamreiz, kad tur būšu, nežēlīgi aizraušos ar mājas sangrijām, kas tagad ir mans mīļākais dzēriens, jo skābs, skābs, skābs.

atbraucu mājās, roņazupa ir uzprāgusi no aktivitātes, bet es priecājos, ka man nav bijis laika pielikt bikses par fonteinu. un vēl es vēlos lielīties, ka nākamnedēļ ar laumu skraidīšu pa lauku ar tik advancētu džīpīes, kādu markota kunks tikai sapņos redz.