ne tikai badmintona partnerus, bet arī sporta veidus es mainu kā zeķes (kaut šis nav pareizas salīdzinājums, ja runā par mani un zeķēm). līdz ar to virsiņa un visi saspringuma rādītājorgāni man sāp drīzāk no futbola, kurā es, protams, esmu visforšākā, jo iesviežu vienīgos meiteņu (bļe) komandas vārtus. turklāt nevis kaut kā, bet kā no mācību grāmatu "netveramie sitieni" nodaļām. un vārtus es sargāju ar visu ķermeni, seju ieskaitot. tāpēc es atgriežos nošmulējusies kā pēc nogulumu urbumiem. un man ir krikt-krakt salauzta sirds, jo visu gadu dziesmas nekrāju, bet gaidīju, kad ar oskaru rupenheitu uzņemsim "spēna pupi 2", bet nekā - viņam bija slinkums, līdz ar to mans jūnija mērķis nav piepildīts. to, cik tieši esmu dusmīga, viņš atskārta tad, kad atteicu viņam badmintona spēli, kas principā nenotiek nekad. braucu mājās, skatījos uz cilvēkiem un skaļi nodomāju: "dievs, sargi pasauli no kara, bada un stulbeņiem!" principā no tiem pirmajiem dieviem var nesargāt, jo trešais rada pirmo, otro un visu ko citu.

un man ir jauna mīļākā jaunā grupa.