vakar sadusmojos uz sabiedrisko transportu, kurš ir mūžīgi pilns un pusi mājupceļa nogāju kājām, lai iekāptu trolejbusā tad, kad citi sāk lasīties ārā. paņēmu raketes, gāju pie mārvela, braucām uz pļavu, spēlējām garā zālē, erbe pazaudēja kurpes, māris savainoja bataru, beigās sacentāmies, kurš vairāk atkritumu sāvaks, jo tai pļavai vajag arī kādu labumu no mums, kas ierodas un neviļus pārvietojas tālāk un tālāk tieši tāpēc, ka es bliežu stiprāk. vairs nesāp sirds par pēdējo volāniņu, kurš ielidoja grillā, jo man tagad ir jauns komplekts. droši vien pasniedzēja, kas gandrīz raud, sāktu raudāt, uzzinot, ka volāniņi ražoti ķīnā, kur noteikti 16 stundu strādājuši bērni, bakstot iekšā spalviņas, neko īsti par to nesaņemot, bet tad lai man kāds pasaka, kur lai dabū volāniņus, kas ir ražoti kādā nopietnā valstī. redz, nopietnās valstīs ražo tikai badminotna komplektus ar divām (puiku un meiteņu) raketēm un volāniņu. kaut kā baigi neietu ar resursu taupīšanu kopā tas, ka pēc katra saplēstā volāniņa es pirktu jaunu komplektu. ar iesauļotām saulesbrillēm noslēdzām vakaru imantas 23.stāvā, kur mācījām angļu runu puikam ar bedrītēm, kurš pēkšņi atklāja, ka manā klātbūtnē forši izrunāt "coming", jo man tas vienmēr būs "cuming".