es negribu redzēt maskavu/par vienām bailēm mazāk (elīnas kolātes biogrāfija)

ar armandu agejevu es esmu sarunājusies divas reizes mūžā. pirmā reize bija tad, kad man bija aptuveni seši gadi, viņš bija atnācis ciemos pie sandra kolāta. kaut kāda iemesla dēļ es ar armandu agejevu paliku divatā pie dzīvokļa sliekšņa. viņš man prasīja, vai es gribu redzēt maksavu. tā kā es daudz par to iepriekš nebiju domājusi, tad es pat nepaspēju sniegt atbildi, kad viņš jau bija mani pacēlis gaisā aiz ausīm. jāpiebilst, ka viņam diez vai bija vairāk par astoņiem gadiem, tāpēc viņš drīkstēja neapzināties, ka šādi var noskrūvēt galvaskausu no mugurkaula un nodrošināt man nāvi tūliņ. es toreiz nenomiru, bet man sāpēja vai arī kaut kā citādi tas likās nepatīkami.

mēs ar armandu agejevu astoņus gadus mācījāmies vienā skolā, bet, kaut arī viņš bija stilīgs, jo visi radiopuikas bija stilīgi (sevišķi sandris kolāts un ingars priede), šo astoņu gadu laikā es ne reizi netiku ar viņu pārmijusi nevienu vārdu, jo maksavas redzēšanas trauma bija pārākpārākpārāk, lai man prātā kaut kur nemētātos doma, ka viņš šo varētu atkārtot. vislabprātāk izvēlējos ātru paskriešanu garām, lai nemaz nebūtu jāskatās uz šo neapdomīgo ļaundari.

manā paralēlklasē mācījās armanda agejeva brālis arvils. ar arvilu esmu pārmijusi vienu vārdu. un tas pats bija "čau" kaut kad pēc skolas beigšanas. reiz vienā no arvila galerijām, kur bija attēlots arī armands, es atklāju visu, kas noticis pirms trīspadsmit gadiem uz mana dzīvokļa sliekšņa. arī to, kādu iepaidu tas atstājis uz mani (droši vien biju kaut kādā reibumā, jo tas ir tāpat kā pieiet buldogam un pateikt, ka es no viņa taisīšu kotletes). nākamajā dienā armands agejevs man sūtīja vēstules, kur gribēja noskaidrot visu par to maskavu, jo pats ne sūda neatceras. un ļoti atvainojās. un pats lēnām sāka visu atcerēties.

vakar notika mūsu otrā saruna mūžā. es viņu nejauši satiku mego veikalā. kad ieraudzīju, jau metos uz otru pusi, lai nebūtu jāskatās virsū un, pasarg dies`, jārunā. bet tad es izdomāju, ka nē, nē, ar šito es vienreiz eš tikšu galā. ielsēdzu sev galvā to datarock "princess", kas morgan z remiksā (tieši orķestra daļu) un paņēmīgi devos klāt. "čau, armand agejev. es negribu redzēt maskavu." tad mēs smējāmies. un viņš pats tagad vairs negirbētu nevienam rādīt maskavu, jo zina, ka tā var nogalināt. tā mēs papļāpājām un smējāmies. un uz atvadām es vēl pāri ielai uzkliedzu, lai viņš tomēr ir biškucīt uzmanīgāks kontaktos ar meitenēm, jo ta, kas viņam ir izklaide, meitenēm var atstāt traumu uz nopietnu mūža daļu.