vakar, meklējot lapiņu, kur uzrakstīts mans konta numbers, atradu kartīti, kur sarakstītas visas veselību un slimību lietas, kas konstatētas skolā.

es ilgi nevarēju aizmigt, jo es parasti nevaru aizmigt, ja man nāk smiekli. pirmkārt, man gribējās ņirgt, jo es dzirdēju, kā māsa, ielīdusi gultā, klusām ēd. bet vairāk man smiekli nāca par to, ka, sākot mācīties skolā (tātad 2.klasē), mans svars ir bijis 17 kilogramu. pieļauju, ka tad esmu svērta ēdnīcā uz kaut kādiem pārtikas svariem, jo īsti nezinu, vai normālos padomjlaika cilvēksvaros varētu būt iespēja uzsvērt 17 kilogramu. lai nevajadzētu veselības kartītē rakstīt, ka esmu pilnīgs kroplis, tur smalkjūtīgi tika ierakstīts, ka "attīstība zem vidējā". tiesa, to nevarētu teikt par garīgo attīstību, jo es jau biju krietni priekšā vidējam, ja neskaita to, ka mani biedēja visādas atslēgu ņemšanas. nu, es piemēram, biju jau iemācījusies visko salīdzināt. es zināju, ka manas pēdas ir mazākas par citu pēdām, es pat zināju, ka klasesbiedri mani aiz muguras sauc par citplanētieti, jo es biju tieva un ar lielu galvu. bet par pēdām - man likās, ka tad, kad es beidzot sasniegšu trīsdesmitos (otrajā klasē man bija 27. vai 28.) apavu izmērus (tāpat kā visi mani biedri), tad pasaule kļūs labāka. jā, es sasniedzu tos trīsdesmit, bet citiem jau tad bija trīsdesmit septiņi. tā es savus biedrus vismaz ar kurpju izmēriem neesmu noķērusi vēl aizvien.

sestajā klasē es svēru 31 kilogramu. tad jau es skaitījos veselības pirmajā grupā (no sākuma bija otrajā). sestajā klasē arī uzradās jauns simbols: V=1. es ceru, ka tas nozīmē, ka man tad ir bijusi viena vājā vieta, kuru es tagad pat iedomāties nevaru.