vakar atcerējāmies savu lielisko devītās klases lugu par vientulību, kas bija pilna ar garīgām slimībām. sēdējām un nevarējām saprast, kā tajā laikā vispār tik šizofrēniskas idejas varēja dabūt galvā. lugas galvenie tēli bija šizofrēniķis, priede, suņi, divi pāri (divas draudzenes - anna un inese - un viens dažāddzimuma pāris - zemguss un mārvels). mērķis bija pastāstīt par dažādām būtnēm, kas vienu un to pašu parādību var izprast ar + un ar -. par to, kā priede māk priecāties par to, ka viņu tikko apčurājis suns, bet depresīvo meiteņu pāris nošaujas. un visnarkotiskākais (jā, teorētiski vajadzētu būt, ka kaut ko tādu var dabūt gatavu, salietojoties spēcīgas narkotikas) brīdis bija šizofrēniķa kārtējais monologs, kurā, uzdodot jautājumu par to, kur jāliek avene, no kokiem (nepriedēm) atskanēja atbalsis, kas vizualizētas varētu izskatīties kā ķermeņi, satiekoties ar greizajiem spoguļiem.
es ļoti labi atceros mēģinājumus pie simtu trīsdesmitā kabineta, uzstāšanos ņihuja neatceros, vienīgi to, ka paceļu acis pret publiku un tur lielākā daļa skolotāju gandrīz krita zemē no smiekliem. vēlāk gan tie paši skolotāji ar gudrām sejām sprieda, ka mēs neesam sapratuši, ko gribam pateikt. nu, tas esot bijis gandrīz kā pateikt "es gribu plosīties. nu, tā - mīļi, mīļi" (tiesa, toreiz mēs vēl nepazinām ābolu). viņiem bija šoks, man vēl aizvien ir. bet, jā - kaut ko tik foršu ne pirms, ne pēc tam mēs vairs neesam radījuši.