man vakar kājās bija pašnenovelkami gumijas zābaki un liels āmurs somā, jo jāskraida pa atsegumiem, pa karjeriem, pa purviem, kur aug čužas, kas ir aizsargājams uags, kas aug tikai čužu purvā. kaut ko nepareizi sarēķinu un rīgā atgriežos izsalkusi kā trīs divi dinozauri, kas izmira tikai tāpēc, ka dūdiņa negribēja seksu. man zvana un liek stāvēt, bet tas taču ir šausmīgi mokoši, jo ar katru bezēdiena sekundi es tuvojos nāvei. ierodas pika un  ny, nokļūstam honkongā, un beigās sanāk, ka tās ir visjaukākās dzimšanvārddiena vakariņas, kas man jebkad bijušas. mīlam un nolemjam piedzerties pēc astro. i love you mūs nelaiž ikšā, jo esam huligāni, bet ar šarmu viss ir gaiši, es pamostos ar apzīmētu ķermeni, nevaru attaisīt acis, jo aizlipušas, tagad sāp (ne jau acāboli, bet acu miziņas) un sarkanas, tikpat sarkanas kā uzacis.

es jau kādu laiku sešos no rīta ar milzu ieinteresētību skrienu uz pasta kasti, lai saņemtu vēstuli, bet tur nekad tās vēstules nav, jo principā jau nevienam neko tādu man nevajadzētu sūtīt, bet šoreiz, jā, šoreiz man ir aploksne pilna ar visdažādākajām virsmām, ko apraktījis mārvels, ai, mīļš. to es saucu par dabas draugu. un eju pagūt 40 minerālu pēc astoņām pazīmēm katru. man somā ir ģipšakmens, kaut kāds šūnakmens un viens iezis, ko nepazīstu.