apmēram pirms astoņiem gadiem mammas draudzene daiga mēdza atstāt pie mums savu dēlēnu dāvi, lai mēs viņu pieskatītu. tā kā dāvim nebūtu pārāk interesanti spēlēties ar laumu kolāti, ar viņu spēlējāmies mēs: es un māsa, kurai tolaik vēl nebija liels dibens. dāvis bija zvērā. ar viņu spēlējām veikalos. nepārdevām maizi un sieru, bet gan, piemēram, vērša arteriālās asinis (krāsūdens plastamasas pudelē). daudz runājām par galināšanām. vienreiz, kad lauma kolāte bija aizgājusi uz veikalu, viņš nolēma uztaisīt pārsteigumu un salīmēja kaut kādu kolāžu spečiāli laumai. tas bija mīļi. vienreiz dāvis bija pie mums laukos. viņš uz mirkli kaut kur nozuda. izrādās -  bija uzrāpies siena kaudzē, to nesagāžot (!). viņš uz siena kaudzes stāvēja kā kaut kāds velns, pašā augšā lepni izlsējis dakšu. viņam bija aptuveni 7 gadi tad. pēdējās ziņas par dāvi ir tādas, ka vienreiz mamma gājusi pakaļ uz skolu, viņš skrējis viņai pretī un no bikšu staras izkritušas apakšbikses. dāvis spēlē vijoli tagad un varētu būt apmēram 14 gadu vecs.